10. decembris ir gan Pasaules Cilvēktiesību diena, gan Pasaules dzīvnieku tiesību aizsardzības diena. Pirmo atzīmē kopš 1948. gada, savukārt otro – jau desmito reizi. Pasaules valstīs parasti tiek sarīkoti visdažādākie pasākumi. Latvijā Tiesībsarga birojs 10. un 11. decembrī rīko konferenci par cilvēktiesībām.
Diena par godu Cilvēktiesību deklarācijai, ko ratificēja Apvienoto Nāciju Organizācija
1948. gada 10. decembrī Apvienoto Nāciju organizācija ratificēja Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju.
Tajā teikts: "Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā. Katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām tiesībām un visām brīvībām, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.
Turklāt nedrīkst būt nekādas atšķirības valsts vai teritorijas, pie kuras cilvēks pieder, politiskā, tiesiskā vai starptautiskā stāvokļa dēļ neatkarīgi no tā, vai šī teritorija ir neatkarīga, aizbilstama, bez pašpārvaldes vai kaut kā citādi ierobežota savā suverenitātē. Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību."
Līdz ar šīs deklarācijas pieņemšanu sākās jauna ēra cilvēces vēsturē.
Konference par cilvēktiesībām
Latvijā Tiesībsarga birojs šogad, 10. un 11. decembrī, Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, organizē konferenci par cilvēktiesībām un labu pārvaldību Latvijā. Kā norādījusi Tiesībsarga biroja Informācijas un komunikācijas daļas vadītāja Ieva Vikmane, konferences mērķis ir diskutēt par dažādām aktuālām problēmām cilvēktiesību jomā – iekļaujošo izglītību bērnu tiesību aspektā, biedrošanās brīvību, diskriminācijas novēršanu preču un pakalpojumu pieejamības jomā, īrnieku aizsardzības mehānismiem, kā arī labas pārvaldības principu.
Konferenci atklās Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, Igaunijas tieslietu kanclers Allars Joks, Latvijas Tiesībsargs Romāns Apsītis un Eiropas kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits.
Iededz svecīti, godinot dzīvnieku!
Par dzīvnieku tiesībām runājuši jau senie grieķi. Piemēram, sengrieķu filozofs un matemātiķis Pitagors 6. gadsimtā pirms mūsu ēras aicinājis cienīt dzīvniekus, jo ticēja dvēseļu pārceļošanai starp cilvēku un dzīvnieku; proti, viņaprāt, nogalinot dzīvnieku, var gadīties, ka tu nogalini savu senci. Diskusijas turpinājušās – bijuši domātāji, kas dzīvniekus uzskatījuši par automātiem, savukārt citi uzsvēruši, ka dzīvniekiem ir tāda pati būtība kā cilvēkiem.
Pirmā dzīvnieku labklājības organizācija – «Sabiedrība, lai novērstu nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem» – 1824. gadā dibināta Lielbritānijā.
Latvijā dzīvnieka tiesības aizsargā «Dzīvnieku aizsardzības likums», kas Saeimā pieņemts 1999. gadā un pēc tam vairākkārt grozīts. Likuma preambulā teikts: "Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība."
Dzīvnieku aizsardzības organizācijas pasaulē uzsver, ka pienācis laiks cilvēkiem saprast, – dzīvnieks nav tikai instruments un līdzeklis, eksperimentu upuris un cilvēku izklaižu nodrošinātājs; cilvēki tiek aicināti pārtraukt intensīvo lopu audzēšanu, jo dzīvnieki tiek pakļauti nežēlīgām mocībām; tā ir dzīva būtne, kurai arī ir tiesības dzīvot normālu dzīvi un kura cieš, priecājas un jūt tāpat kā cilvēks. Galu galā, arī cilvēks tāds pats dzīvnieks vien ir, turklāt viņa ģenētiskā atšķirība no dažiem primātiem nav nemaz tik liela… Tātad – cilvēks ir nevis radības kronis, bet gan viens sīks zariņš milzīgā evolūcijas kokā.
Dažas organizācijas pat piedāvā ratificēt īpašu ANO Dzīvnieku tiesību deklarāciju. Pasaulē tiek rīkoti dažādi pasākumi, lai 10. decembrī atzīmētu ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku aizsardzības dienu. Londonā, piemēram, šogad jau 9. decembrī tika sarīkots gājiens, kuru dalībnieki nesa rokā svecītes, tādējādi pieminot cilvēku nobendētos dzīvniekus un aicinot atzīt, ka arī dzīvniekiem ir tiesības uz normālu dzīvi.
Vispārējā cilvēktiesību deklarācija
Preambula
Ievērodama, ka visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats, un
ievērodama, ka cilvēktiesību necienīšana un nicināšana noved pie barbariskiem aktiem, kas izraisa sašutumu cilvēces apziņā, un ka tādas pasaules radīšana, kurā cilvēkiem būs vārda un pārliecības brīvība un tie būs brīvi no bailēm un trūkuma, ir pasludināta kā cilvēku augstākie centieni, un
ievērodama, ka nepieciešams, lai cilvēktiesības aizsargātu likuma spēks nolūkā nodrošināt tādu stāvokli, lai cilvēks nebūtu spiests izmantot kā pēdējo līdzekli sacelšanos pret tirāniju un apspiestību, un
ievērodama, ka nepieciešams veicināt draudzīgu attiecību attīstību starp tautām, un
ievērodama, ka Apvienoto Nāciju tautas Statūtos apliecināja savu ticību cilvēka pamattiesībām, cilvēka personības pašcieņai un vērtībai un vīriešu un sieviešu līdztiesībai un apņēmās sekmēt sociālo progresu un dzīves apstākļu uzlabošanu vislielākās brīvības apstākļos, un
ievērodama, ka dalībvalstis apņēmās, sadarbojoties ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, veicināt cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārēju cienīšanu un ievērošanu, un
ievērodama, ka šo tiesību un brīvību rakstura vispārējai izpratnei ir milzīga nozīme šīs saistības pilnīgai izpildei,
Ģenerālā Asambleja pasludina
šo Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju par uzdevumu, kuru pildīt jātiecas visām tautām un visām valstīm, lai katrs cilvēks un katrs sabiedrības institūts, pastāvīgi ievērojot šo Deklarāciju, ar izskaidrošanu un izglītošanu censtos veicināt šo tiesību un brīvību respektēšanu un, realizējot nacionālos un starptautiskus progresīvus pasākumus, nodrošinātu to vispārēju un efektīvu atzīšanu un īstenošanu kā Organizācijas dalībvalstu, tā arī to jurisdikcijā esošo teritoriju tautās.
1. pants. Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.
2. pants. Katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām tiesībām un visām brīvībām, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.
Turklāt nedrīkst būt nekādas atšķirības valsts vai teritorijas, pie kuras cilvēks pieder, politiskā, tiesiskā vai starptautiskā stāvokļa dēļ neatkarīgi no tā, vai šī teritorija ir neatkarīga, aizbilstama, bez pašpārvaldes vai kaut kā citādi ierobežota savā suverenitātē.
3. pants. Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību.
4. pants. Nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē; visa veida verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta.
5. pants. Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties un sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.
6. pants. Katram cilvēkam, lai kur viņš atrastos, ir tiesības tikt atzītam par personu likuma priekšā.
7. pants. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un viņiem ir tiesības, bez jebkādām atšķirībām, uz vienādu likuma aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, kura pārkāpj šo Deklarāciju, un pret jebkuru kūdīšanu uz tādu diskrimināciju.
8. pants. Katram cilvēkam ir tiesības uz efektīvu viņa tiesību atjaunošanu kompetentā nacionālā tiesā gadījumos, kad pārkāptas viņa pamattiesības, kas noteiktas konstitūcijā vai likumā.
9. pants. Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt, aizturēt vai pakļaut izraidīšanai.
10. pants. Katram cilvēkam viņa tiesību un pienākumu noskaidrošanai, kā arī lai noteiktu viņam izvirzītās kriminālās apsūdzības pamatotību, ir tiesības sakarā ar visu personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā prasīt, lai viņa lietu atklāti un ievērojot visas taisnīguma prasības izskatītu neatkarīga un objektīva tiesa.
11. pants. 1. Katram cilvēkam, kam inkriminēts kriminālnoziegums, ir tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr viņa vaina nebūs pierādīta saskaņā ar likumu atklātā tiesas procesā, kurā viņam tiek nodrošinātas visas iespējas uz aizstāvību.
2. Nevienu nedrīkst notiesāt par noziegumu tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā bijušajiem valsts iekšējiem likumiem vai starptautiskajām tiesībām nebija kriminālnoziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro laikā, kad tika izdarīts kriminālnoziegums.
12. pants. Nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena privātajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu, vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem.
13. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu jebkurā valstī.
2. Katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu valsti un atgriezties savā valstī.
14. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs un izmantot šo patvērumu.
2. Šīs tiesības nevar tikt izmantotas tādas vajāšanas gadījumā, kas īstenībā saistīta ar nepolitiska nozieguma izdarīšanu vai ar darbību, kas ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem.
15. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz tautību.
2. Nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt tā tautību vai tiesības mainīt savu tautību.
16. pants. 1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasu, tautību vai reliģiju atšķirībām saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un nodibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.
2. Laulība var tikt slēgta tikai ar abu personu, kas stājas laulībā, brīvu un pilnīgu piekrišanu.
3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.
17. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu kā vienpersoniski, tā arī kopīgi ar citiem.
2. Nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt īpašumu.
18. pants. Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem publiski vai nošķirti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.
19. pants. Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus: šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām.
20. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu sapulču un asociāciju brīvību.
2. Nevienu nedrīkst piespiest iestāties kaut kādā asociācijā.
21. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību.
2. Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības piedalīties valsts pārvaldē savā zemē.
3. Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu.
22. pants. Katram cilvēkam kā sabiedrības loceklim ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu un viņa personības pašcieņas uzturēšanai un brīvai attīstībai nepieciešamo tiesību īstenošanu ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā ar nacionālo pasākumu palīdzību un starptautiskās sadarbības ceļā un atbilstoši katras valsts struktūrai un resursiem.
23. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu.
2. Katram cilvēkam, bez jebkādas diskriminācijas, ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu.
3. Katram strādājošam ir tiesības uz taisnīgu un apmierinošu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei. Nepieciešamības gadījumā tā jāpapildina ar citiem sociālās nodrošināšanas līdzekļiem.
4. Katram cilvēkam ir tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties arodbiedrībās savu interešu aizsardzībai.
24. pants. Katram cilvēkam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, ieskaitot tiesības uz saprātīgu darbadienas ierobežojumu un uz apmaksātu periodisku atvaļinājumu.
25. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai, un tiesības uz nodrošinājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ.
2. Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.
26. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai ir jābūt obligātai. Tehniskajai un profesionālajai izglītībai ir jābūt visiem pieejamai, un augstākai izglītībai jābūt vienādi pieejamai visiem atbilstoši katra spējām.
2. Izglītības mērķim jābūt pilnīgai personības attīstībai, un tai jāstiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana. Izglītībai ir jāveicina savstarpējā saprašanās, iecietība un draudzība starp visām tautām, rasu un reliģiskajām grupām un Apvienoto Nāciju Organizācijas darbība miera uzturēšanā.
27. pants. 1. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, piedalīties zinātnes progresā un izmantot tā labumus.
2. Katram cilvēkam ir tiesības uz morālo un materiālo interešu aizsardzību, kas saistītas ar zinātniskajiem, literārajiem vai mākslas darbiem, kuru autors viņš ir.
28. pants. Katram cilvēkam ir tiesības uz sociālo un starptautisko kārtību, kurā var tikt pilnīgi realizētas šajā Deklarācijā izklāstītās tiesības un brīvības.
29. pants. 1. Katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību, kurā tikai ir iespējama viņa personības brīva un pilnīga attīstība.
2. Realizējot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cieņas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā.
3. Šo tiesību un brīvību īstenošana nekādā ziņā nedrīkst būt pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem.
30. pants. Neko šajā Deklarācijā nedrīkst interpretēt tādejādi, lai kādai valstij, personu grupai vai atsevišķām personām būtu tiesības jebkādā veidā darboties vai veikt darbības
Dzīvnieku aizsardzības likums
Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2006. gada 29. decembrim.
Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.
I nodaļa
Vispārīgie noteikumi
1. pants. Likumā ir lietoti šādi termini:
1) dzīvnieka īpašnieks – juridiskā vai fiziskā persona, kurai pieder dzīvnieks;
2) dzīvnieka turētājs – persona, kuras rīcībā un aprūpē atrodas dzīvnieks;
3) labturība – dzīvnieka fizioloģisko vajadzību nodrošināšanas pasākumu kopums;
4) eitanāzija – nesāpīga nogalināšana;
5) dzīvnieku patversme – speciāli aprīkota vieta, kur mitinās notvertie klaiņojošie, konfiscētie un bezsaimnieka dzīvnieki, kā arī dzīvnieki, kuriem nepieciešama palīdzība;
6) dzīvnieku viesnīca – speciāli aprīkota vieta, kur mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks uz noteiktu laiku var atstāt aprūpē savu dzīvnieku.
2. pants. Šis likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības jomā.
3. pants. Dzīvniekus iedala pēc to faktiskā stāvokļa vai izmantošanas veida šādi:
1) lauksaimniecības dzīvnieki;
2) mājas (istabas) dzīvnieki;
3) sporta un darba dzīvnieki;
4) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamie dzīvnieki;
5) savvaļas dzīvnieki;
6) atrakciju dzīvnieki.
4. pants. (1) Aizliegta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, tas ir:
1) dzīvnieka nogalināšana, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus;
2) dzīvnieka sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana;
3) dzīvnieka atstāšana bez aprūpes;
4) dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī;
5) dzīvnieka kaitināšana un uzrīdīšana, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams darba dzīvnieka apmācībai;
6) dzīvnieku cīņu organizēšana, dzīvnieku iesaistīšana šajās cīņās un šo cīņu atbalstīšana;
7) dzīvnieka izmantošana bez Pārtikas un veterinārā dienesta atļaujas publiskos pasākumos, kas nav specializēti pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos, reliģiskos rituālos, izlozēs vai dzīvnieka dāvināšana publiskos pasākumos, izņemot lauksaimniecības izstādes;
8) dzīvnieka izmantošana par mērķi šaušanas apmācībās vai sacensībās;
9) dzīvnieka izmantošana citu sugu dzīvnieku apmācībai, izņemot medību suņu apmācību;
10) dzīvnieka izmantošana, liekot tam pārsniegt savas dabiskās spējas;
11) dzīvnieku demonstrēšana ceļojošās zvērnīcās;
12) dzīvnieka mātītes piedāvāšana un izmantošana dzīvnieka tēviņa dzimumtieksmju apmierināšanai bez nolūka iegūt pēcnācējus;
13) citu tādu darbību veikšana, kuras izraisa vai var izraisīt dzīvnieka sakropļošanu vai nāvi, radīt tam ciešanas, izņemot gadījumus, kad šīs darbības veiktas ārstēšanas, eksperimentālos vai zinātniskos nolūkos, vai gadījumus, kad tiek apdraudēta cilvēka dzīvība vai veselība;
14) dzīvnieku turēšanas noteikumu, labturības prasību un pārvadāšanas noteikumu neievērošana, kas apdraud dzīvnieka veselību vai var izraisīt tā nāvi;
15) kaušanai paredzēto dzīvnieku aizsardzības prasību neievērošana.
(2) Personai ir aizliegts turēt dzīvnieku, ja tā ir sodīta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.02.2003. likumu un 14.04.2005. likumu)
5. pants. (1) Dzīvnieka īpašniekam ir Civillikumā noteiktā vara pār dzīvnieku, izņemot šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.
(2) Dzīvnieka īpašniekam ir šādi pienākumi:
1) rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un fizioloģijai;
2) rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku;
3) nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus;
4) nepieļaut nekontrolētu dzīvnieka vairošanos.
(21) Ja dzīvnieka īpašnieks nespēj pildīt šā panta otrajā daļā minētos pienākumus, viņš dzīvnieku atsavina personai, kas spēj pildīt šos pienākumus, nodod dzīvnieku patversmei vai eitanizē normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(3) Šā panta otrajā daļā minētie pienākumi ir arī dzīvnieka turētājam, kam īpašnieks uzticējis dzīvnieku vai arī kā valdījumā dzīvnieks nokļuvis citādā veidā.
(4) Tikai dzīvnieka īpašniekam ir tiesības demonstrēt dzīvnieku publiskās izstādēs, dot atļauju tā izmantošanai par donoru un šajā likumā noteiktajos gadījumos – tā nogalināšanai vai izmantošanai eksperimentos un zinātniskos nolūkos.
(5) Suni par bīstamu atzīst Pārtikas un veterinārā dienesta izveidota komisija.
(6) Bīstamu suni aizliegts turēt personai:
1) kura sodīta par uzbrukumu cilvēkam vai dzīvniekam, kā rezultātā ir bijusi apdraudēta cilvēka vai dzīvnieka veselība vai dzīvība;
2) kura pārkāpusi normatīvajos aktos noteiktās prasības, kas reglamentē ieroču, munīcijas, sprāgstvielu, spridzināšanas ietaišu, speciālo līdzekļu un pirotehnisko izstrādājumu izmantošanu;
3) par kuru saņemts narkologa vai psihiatra atzinums, ka šai personai ir psihiski traucējumi vai alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība;
4) kura nevar norādīt pastāvīgu dzīvesvietu.
(7) Lai suni atzītu par bīstamu un noteiktu turpmāko rīcību ar to, Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kritērijiem un kārtību, kādā suns atzīstams par bīstamu un nosakāma turpmākā rīcība ar to, izveido komisiju. Komisijas lēmumu suņa īpašnieks vai turētājs mēneša laikā pēc tā spēkā stāšanās izpilda vai apstrīd, iesniedzot attiecīgu iesniegumu Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektoram. Ģenerāldirektora pieņemto lēmumu var pārsūdzēt tiesā.
(71) Pārtikas un veterinārā dienesta izveidotā komisija var pieņemt lēmumu par suņa eitanāziju, ja:
1) suņa uzbrukuma dēļ cilvēkam ir nodarīts smags miesas bojājums vai izraisīta viņa nāve;
2) bīstams suns atkārtoti nodarījis kaitējumu cilvēka vai dzīvnieka veselībai vai dzīvībai.
(8) Bīstama suņa īpašnieks vai turētājs nodrošina dzīvnieka sterilizāciju vai eitanāziju mēneša laikā pēc tam, kad stājies spēkā Pārtikas un veterinārā dienesta komisijas lēmums par suņa sterilizēšanu vai eitanāziju. Par suņa sterilizēšanu vai eitanāziju maksā suņa īpašnieks vai turētājs.
(9) Ja Pārtikas un veterinārais dienests konstatē, ka bīstamā suņa turētājs nevar izpildīt normatīvajos aktos paredzētās prasības attiecībā uz bīstama suņa turēšanu vai viņam ir aizliegts turēt bīstamo suni, Pārtikas un veterinārais dienests var pieņemt lēmumu par:
1) dzīvnieka atsavināšanu par labu tādam turētājam, kas var izpildīt normatīvajos aktos paredzētās prasības attiecībā uz bīstama suņa turēšanu;
2) dzīvnieka eitanāziju.
(10) Ja uzsākts process, lai atzītu suni par bīstamu, suņa īpašnieks vai turētājs ievēro normatīvajos aktos par bīstama suņa turēšanu noteiktās prasības.
(11) Bīstamu suni tā īpašnieka vai turētāja prombūtnes laikā aizliegts uzticēt citām personām, izņemot dzīvnieku patversmju apmācītu personālu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.02.2003. likumu, 08.07.2003. likumu un 14.04.2005. likumu)
6. pants. Dzīvnieka īpašnieks nodrošina dzīvnieka reģistrēšanu un apzīmēšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Dzīvnieka identitāti apliecinošu dokumentu – dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību, kurā ierakstīts dzīvnieka identitātes numurs, – izsniedz un apliecina kompetentas iestādes pilnvarota persona.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. likumu)
7. pants. Ievainotam vai slimam dzīvniekam sniedzama palīdzība, ja nepieciešams, pieaicinot praktizējošu veterinārārstu.
8. pants. (1) Bez pajumtes un īpašnieka aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot medību suņus medību laikā) uzskatāms par klaiņojošu dzīvnieku. Par klaiņojošiem dzīvniekiem nav uzskatāmi sterilizēti kaķi, kas uzturas pilsētās un lauku apdzīvotās vietās dzīvojamo māju tuvumā.
(2) Jebkurai personai par klaiņojošu dzīvnieku nekavējoties jāpaziņo vietējās pašvaldības institūcijai.
(3) Vietējā pašvaldība, informējot Pārtikas un veterināro dienestu, organizē klaiņojošu dzīvnieku izķeršanu un, ja nepieciešams, arī likvidēšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. likumu /sk. «Pārejas noteikumi» 4. punktu/)
9. pants. (1) Šā likuma prasību ievērošanu uzrauga un kontrolē:
1) Zemkopības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošās iestādes:
a) Pārtikas un veterinārais dienests – attiecībā uz šā likuma 3. pantā minēto dzīvnieku aizsardzību,
b) Valsts meža dienests – attiecībā uz savvaļas (medījamo) dzīvnieku aizsardzību;
c) Sanitārā robežinspekcija – attiecībā uz dzīvnieku importa, eksporta un tranzītpārvadājumu kontroli uz valsts robežas savas kompetences ietvaros;
2) Vides ministrijas pakļautībā esošās iestādes – attiecībā uz savvaļas dzīvnieku aizsardzību.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētās institūcijas šā likuma prasību ievērošanas uzraudzībā var iesaistīt sabiedriskās dzīvnieku aizsardzības organizācijas.
(3) Pārtikas un veterinārais dienests uzrauga un kontrolē Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu izpildi dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, kā arī sniedz Eiropas Savienības institūciju pieprasīto informāciju.
(4) Kompetentā iestāde par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un ar to saistīto darbību laikā ir Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar Padomes 2004. gada 22. decembra regulu (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumiem direktīvās 64/4/32/EEK un 93/119/EK un regulā (EK) Nr. 1255/97.
(5) Kompetentā iestāde par dzīvnieku veselības prasībām attiecībā uz cirka dzīvnieku pārvietošanu ir Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar Komisijas 2005. gada 21. oktobra regulu (EK) Nr. 1739/2005, ar kuru nosaka dzīvnieku veselības prasības attiecībā uz cirka dzīvnieku pārvietošanu starp dalībvalstīm.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001. likumu, 08.07.2003. likumu, 14.04.2005. likumu un 19.12.2006. likumu)
10. pants. Ministru kabinets apstiprina:
1) lauksaimniecības dzīvnieku turēšanas un izmantošanas kārtību un nosaka labturības prasības katras lauksaimniecības dzīvnieku sugas turēšanai un izmantošanai, prasības kaušanai paredzēto lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzībai, kā arī lauksaimniecības dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus;
2) labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, suņa apmācībai un mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus;
3) labturības prasības sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībām, darbam vai atrakcijām;
4) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku turēšanas, izmantošanas un tirdzniecības kārtību un nosaka labturības prasības šo dzīvnieku izmantošanai, to nogalināšanas kārtību un metodes;
5) prasības savvaļas dzīvnieku turēšanai nebrīvē un savvaļas dzīvnieku kolekciju izveidošanai, kā arī kārtību, kādā notiek dzīvnieku populācijas atjaunošana (reintrodukcija) dabā un Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas dzīvnieku ieviešana (introdukcija);
6) (izslēgts ar 06.12.2001. likumu);
7) dzīvnieku labturības prasības dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās, kā arī dzīvnieku veterinārmedicīniskās aprūpes iestādēs;
8) dzīvnieku pārvadāšanas kārtību un nosaka labturības prasības dažādu sugu dzīvnieku pārvadāšanai dažādos transportlīdzekļos, kā arī dzīvnieka īpašnieka un pārvadātāja tiesības un pienākumus pārvadāšanas laikā;
9) Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu, nosakot tās funkcijas un darbību;
10) kārtību un prasības tādu savvaļas dzīvnieku turēšanai iežogotās platībās (briežu dārzos, savvaļas putnu fermās, kažokzvēru fermās u.c.), kuri izmantojami dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai sugas selekcijas nolūkos;
11) kritērijus un kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu, nosaka turpmāko rīcību ar to un prasības bīstama suņa turēšanai;
12) kārtību, kādā dzīvnieku nodod dzīvnieku patversmē vai dzīvnieku viesnīcā;
13) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par cirka dzīvnieka, dresūras dzīvnieka, cirka un dresūras numura viesizrāžu vietas reģistrāciju;
14) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par tāda suņa reģistrāciju, kurš apmācīts uzbrukt cilvēkam;
15) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par atļauju izmantot dzīvnieku eksperimentos un apmācībās;
16) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par dzīvnieka pārvadātāja apliecības izsniegšanu;
17) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par atļaujas izsniegšanu transportlīdzeklim dzīvnieku pārvadāšanai;
18) valsts nodevas apmēru un samaksas kārtību par atļauju savvaļas dzīvnieku kolekcijas izveidei un darbībai.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001. likumu, 06.02.2003. likumu, 08.07.2003. likumu, 14.04.2005. likumu un 19.12.2006. likumu)
11. pants. (1) Dzīvnieku aizsardzības ētikas padome ir konsultatīva institūcija, kas izglīto sabiedrību un dod ieteikumus valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldībām dzīvnieku aizsardzības jomā. Tās sastāvā ir dzīvnieku labturības jautājumos kompetenti pārstāvji no valsts pārvaldes iestādēm, biedrībām un citām institūcijām, kas darbojas dzīvnieku aizsardzības jomā.
(2) Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes sastāvu apstiprina zemkopības ministrs.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001. likumu un 14.04.2005. likumu)
12. pants. (1) Par šā likuma pārkāpumiem personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
(2) Personas saukšana pie administratīvās vai kriminālās atbildības neatbrīvo šo personu no pienākuma atlīdzināt likuma pārkāpumu rezultātā nodarītos zaudējumus.
(3) Ja dzīvnieka īpašnieks veic vai pieļauj šā likuma 4. pantā minētās darbības vai neveic 5. panta otrajā daļā minētās darbības, 9. panta pirmajā daļā minēto iestāžu amatpersonas savas kompetences ietvaros var dzīvnieku konfiscēt likumā noteiktajā kārtībā.
II nodaļa
Lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzība
13. pants. (1) Lauksaimniecības dzīvniekus izmanto dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai darbam.
(2) Par lauksaimniecības dzīvniekiem uzskatāmi arī savvaļas dzīvnieki, kurus tur iežogotās platībās dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai sugas selekcijas nolūkos.
(2001. gada 6. decembra likuma redakcijā)
14. pants. Lauksaimniecības dzīvnieku izmantot darbam drīkst persona, kura pārzina attiecīgās sugas un šķirnes dzīvnieku turēšanu, apmācīšanu un izmantošanu.
15. pants. Lauksaimniecības dzīvnieka slimības vai traumas gadījumā īpašniekam jāsaņem praktizējoša veterinārārsta slēdziens par nepieciešamo aprūpi un ārstēšanu.
III nodaļa
Mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzība
16. pants. Savvaļas indīgos un plēsīgos dzīvniekus, primātus, jūras zīdītājus, kā arī dzīvniekus, kuri jābaro ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem, aizliegts turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. likumu)
17. pants. Mājas (istabas) dzīvnieku aizliegts:
1) izmantot darbam kā vilcējspēku (izņemot šim nolūkam piemērotas šķirnes suņus speciālā aizjūgā);
2) audzēt un izmantot pārtikas un kažokādu ieguvei.
18. pants. Aizliegts izdarīt ķirurģiskas operācijas mājas (istabas) dzīvniekam, lai pārveidotu tā ārējo izskatu vai citos neārstnieciskos nolūkos, izņemot gadījumus, kad operāciju noteicis praktizējošs veterinārārsts.
IV nodaļa
Sporta un darba dzīvnieku aizsardzība
19. pants. Dzīvnieku sacensību organizētājs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā informē Pārtikas un veterinārā dienesta attiecīgo teritoriālo struktūrvienību par sacensību norises vietu un laiku.
(14.04.2005. likuma redakcijā)
20. pants. Sacensībās aizliegts izmantot apdraudēto un aizsargājamo sugu dzīvniekus, kuru aizsardzību nosaka Latvijai saistoši starptautiskie līgumi.
21. pants. Apmācībās un sacensībās sporta dzīvniekam aizliegts ievadīt zāļu līdzekļus (dopingu), kas ietekmē tā dabiskās spējas.
22. pants. Darba dzīvnieku izvēlas atbilstoši izmantošanas veidam, darba apstākļiem un noteiktu funkciju veikšanai.
23. pants. Darba dzīvnieku drīkst izmantot persona, kura:
1) pārzina attiecīgās sugas un šķirnes dzīvnieku turēšanu un apmācīšanu;
2) spēj kontrolēt dzīvnieku un, ja nepieciešams, apturēt tā uzbrukumu cilvēkam vai dzīvniekam.
V nodaļa
Eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku aizsardzība
24. pants. (1) Eksperimentos un citos zinātniskos nolūkos izmanto šim mērķim audzētus dzīvniekus (laboratorijas dzīvniekus) vai citus dzīvniekus saskaņā ar šā likuma 25.panta prasībām.
(2) Savvaļas dzīvniekus eksperimentos un zinātniskos nolūkos drīkst izmantot, ja izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem.
(3) Eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku skaits samazināms, pilnveidojot eksperimentālās metodes, un, ja iespējams, eksperimenti ar dzīvniekiem jāaizstāj ar alternatīvām pētījumu metodēm.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. likumu)
25. pants. Pārtikas un veterinārais dienests pēc Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes atzinuma izvērtēšanas izsniedz atļauju dzīvnieku izmantošanai eksperimentos un citos zinātniskos nolūkos, kā arī bioloģiskās, medicīniskās un veterinārmedicīniskās profesionālās izglītības apgūšanai.
(14.04.2005. likuma redakcijā)
26. pants. Mācību procesā bioloģiskās, medicīniskās un veterinārmedicīniskās profesionālās izglītības apgūšanai atļauts izmantot laboratorijas dzīvniekus un citus dzīvniekus, ja izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem.
VI nodaļa
Savvaļas dzīvnieku aizsardzība
27. pants. Savvaļas medījamo dzīvnieku sagūstīt un turēt nebrīvē ir atļauts, ja saņemta attiecīga Valsts meža dienesta atļauja, bet savvaļas nemedījamo dzīvnieku sagūstīt un turēt nebrīvē ir atļauts, ja saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja.
(2003. gada 8. jūlija likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 07.08.2003.)
28. pants. (Izslēgts 06.12.2001. likumu).
29. pants. Pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.
30. pants. (Izslēgts 06.12.2001. likumu).
31. pants. Izzudušo dzīvnieku populācijas atjaunošanai (reintrodukcijai) dabā un Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas dzīvnieku ieviešanai (introdukcijai) nepieciešama Vides ministrijas atļauja.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.07.2003. likumu)
32. pants. (1) Savvaļas dzīvnieku kolekcijas (zooloģiskos dārzus, dzīvnieku parkus, akvārijus, terārijus u.c.) veido zinātniskos, izglītojošos un sugu saglabāšanas nolūkos.
(2) Savvaļas dzīvnieku kolekcijas drīkst veidot tikai ar Vides ministrijas atļauju un Pārtikas un veterinārā dienesta atļauju.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001. likumu un 08.07.2003. likumu)
33. pants. Savvaļas dzīvnieku īpašniekam nepieciešams normatīvajos aktos paredzēts dokuments par katra dzīvnieka izcelsmi (likumīgu iegūšanu).
34. pants. Savvaļas dzīvnieku kolekcijas īpašnieka pienākums ir radīt katras sugas dzīvniekiem to dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt katras sugas dzīvnieku fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu.
35. pants. Savvaļas dzīvnieku ieved valstī un izved no valsts saskaņā ar attiecīgu normatīvo aktu prasībām.
(2001. gada 6. decembra likuma redakcijā)
VII nodaļa
Dzīvnieku aizsardzība, tos pārvadājot
36. pants. (1) Dzīvnieku pārvadā piemērotos transportlīdzekļos, nodrošinot tā veselībai nekaitīgus apstākļus.
(2) Ja nepieciešams, pirms pārvadāšanas vai pārvadāšanas laikā dzīvniekam drīkst ievadīt nomierinošus zāļu līdzekļus, ievērojot praktizējoša veterinārārsta norādījumus.
(3) Persona, kura vēlas komerciālos nolūkos pārvadāt dzīvniekus, reģistrējas Pārtikas un veterinārajā dienestā, iesniedzot rakstveida iesniegumu. Pēc tam, kad izvērtēta dzīvnieku pārvadāšanas atbilstība normatīvo aktu prasībām, minētā persona saņem pārvadāšanas atļauju.
(4) Pārvadāšanas atļauja nav nepieciešama šādos gadījumos:
1) dzīvnieka īpašnieks vai pārvadātājs pārvadā vienu dzīvnieku;
2) dzīvnieku īpašnieks pārvadā mājas (istabas) dzīvniekus, un šī pārvadāšana nav saistīta ar komerciāliem nolūkiem;
3) (izslēgts ar 14.04.2005. likumu).
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001. likumu un 14.04.2005. likumu)
37. pants. Dzīvnieka īpašnieks vai tā pilnvarota persona atbild par šā likuma prasību ievērošanu dzīvnieka pārvadāšanas laikā.
38. pants. (1) Pārvadājamā dzīvnieka muitas kontrole veicama ārpus kārtas.
(2) Aizkavēt dzīvnieka pārvadāšanu ir pieļaujams tikai dzīvnieka labā vai gadījumos, kad radušās aizdomas par dzīvnieka saslimšanu ar infekcijas slimību.
VIII nodaļa
Dzīvnieku patversmes un dzīvnieku viesnīcas
39. pants. (1) Vietējās pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, izķer, izmitina un aprūpē klaiņojošus un konfiscētus mājas (istabas) dzīvniekus, kā arī izmitina un aprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus vai arī slēdz līgumu ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izmitināšanu, uzturēšanu un aprūpi.
(2) Vietējās pašvaldības organizē bezsaimnieku dzīvnieku līķu aizgādāšanu uz dzīvnieku kapsētām vai kremēšanas vietām un tos apglabā vai kremē saskaņā ar normatīvo aktu prasībām par dzīvnieku kapsētu uzturēšanu.
(14.04.2005. likuma redakcijā /sk. «Pārejas noteikumi» 4. punktu/)
40. pants. Patversmē nedrīkst pieļaut dzīvnieku vairošanos.
41. pants. (1) Patversme drīkst atdot dzīvnieku personai, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un apņemas nodrošināt attiecīgā dzīvnieka labturību.
(2) Patversme drīkst atdot tikai sterilizētus dzīvniekus, izņemot šķirnes dzīvniekus, kuru šķirni apliecina attiecīgi dokumenti.
(3) Informāciju par dzīvnieka nākamo īpašnieku patversme saglabā ne mazāk par vienu gadu.
42. pants. Patversme sniedz dzīvnieka nākamajam īpašniekam informāciju par dzīvnieka uzvedības un kopšanas īpatnībām.
43. pants. Dzīvnieka īpašnieks var uz noteiktu laiku dzīvnieku atstāt dzīvnieku viesnīcas aprūpē.
IX nodaļa
Dzīvnieku nogalināšana
44. pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:
1) lauksaimniecības dzīvniekiem;
2) dzīvnieka eitanāziju;
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;
8) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz eksperimenta mērķi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. likumu)
45. pants. Dzīvnieku atļauts nogalināt tikai ar dzīvnieka īpašnieka atļauju (eitanāzijas gadījumā – rakstveida atļauju), izņemot šā likuma 5. panta 2.1, astotajā un devītajā daļā un 44. panta 5., 6. un 7. punktā noteiktos gadījumus.
(14.04.2005. likuma redakcijā)
46. pants. Dzīvnieka nogalināšanai izraugāms veids, kas dzīvniekam rada vismazāk ciešanu.
47. pants. Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut, ja:
1) tas audzēts cilvēka uzturam paredzētas dzīvnieku izcelsmes pārtikas produkcijas un rūpniecības izejvielu ieguvei;
2) dzīvnieka turēšana tā neproduktivitātes dēļ kļuvusi ekonomiski neizdevīga;
3) dzīvniekam draud bojāeja slimības vai traumas dēļ;
4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā.
48. pants. Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut bez apdullināšanas galējas nepieciešamības gadījumā, kā arī gadījumā, kad slimības vai traumas dēļ iespējama dzīvnieka nobeigšanās.
49. pants. Grūsna lauksaimniecības dzīvnieka tīša nokaušana ir aizliegta, izņemot praktizējoša veterinārārsta noteiktos gadījumus.
50. pants. Dzīvnieka eitanāziju atļauts izdarīt, ja:
1) tam ir neizārstējama slimība;
2) novecošanas procesā tam radušās neatgriezeniskas veselības izmaiņas;
3) dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem;
4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā;
5) to pieprasa dzīvnieka īpašnieks;
6) tas ir klaiņojošs vai konfiscēts dzīvnieks un 14 dienu laikā neizdodas atrast tā iepriekšējo īpašnieku vai jaunu saimnieku.
51. pants. Dzīvnieka eitanāziju izdara praktizējošs veterinārārsts.
52. pants. (1) Eitanāzijai izmanto zāļu līdzekļus, kuri izraisa tūlītēju un neatgriezenisku samaņas zudumu un nāvi.
(2) Pēc eitanāzijas praktizējošam veterinārārstam jāpārliecinās, ka iestājusies dzīvnieka bioloģiskā nāve.
Pārejas noteikumi
1. Personas, kuru īpašumā šā likuma spēkā stāšanās brīdī ir 16. pantā minētie dzīvnieki, nedrīkst pieļaut šo dzīvnieku vairošanos un līdz 2000. gada 1. jūlijam nodrošina dzīvnieku turēšanu savvaļas dzīvnieku kolekcijās, bet, ja tas nav iespējams, – eitanāziju.
2. Ministru kabinets līdz 2006. gada 1. janvārim izdod noteikumus, kas reglamentē:
1) labturības prasības sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībām, darbam vai atrakcijām;
2) labturības prasības dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās un kārtību, kādā dzīvnieku nodod dzīvnieku patversmē vai dzīvnieku viesnīcā;
3) kritērijus un kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu, nosaka turpmāko rīcību ar to un prasības bīstama suņa turēšanai;
4) labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, suņa apmācībai un mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus.
(14.04.2005. likuma redakcijā)
3. Ministru kabinets līdz 2003. gada 1. jūlijam:
1) apstiprina prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, testēšanai, apmācībai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, prasības bīstama suņa turēšanai, kā arī mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus;
2) apstiprina Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu, nosakot tās funkcijas un darbību.
(2003. gada 6. februāra likuma redakcijā)
4. Likuma 8. panta trešā daļa un grozījumi 39. pantā attiecībā uz vietējo pašvaldību uzdevumiem dzīvnieku aizsardzībā stājas spēkā 2006. gada 1. janvārī.
(14.04.2005. likuma redakcijā)
Likums stājas spēkā 2000. gada 1. janvārī.
Likums Saeimā pieņemts 1999. gada 9. decembrī.
Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga
Rīgā 1999. gada 29. decembrī
Paldies par to,ka esat ievietojuši gan cilvŗeku,gan dzīvnieku tiesību likumus!Tagad visiem,kas par to interesēsies,kam vajadzēs atsauces,stāstīšu,ka tie ir atrodami šeit!