Varam jau arī skalu gaismā…

Pirms laika jau šajā slejā rakstīju par pirmajiem iespaidiem, ko bija radījušas bezgala karstās iespējamo vējeņu parku apspriešanas sapulces mūsu novadā. Pa šo laiku daudz nekas nav mainījies – joprojām esmu par tādu alternatīvu enerģijas avotu meklēšanu, kas ar visiem iespējamiem veidiem un (ideālajā variantā) ar pēc iespējas mazāku kaitējumu visai dzīvai radībai ļautu mums iegūt reālu neatkarību no krievijas enerģētiskajiem resursiem. Vējeņu un saules parki? Varbūt mobilas atomeletrostacijas? Jā, varbūt. Bet…

Neskatoties uz to, ka mums ir specializēta šī jautājuma ministrija un pat, manuprāt, tīri sakarīgs ministrs, kas drēbi zina un pa mākoņiem it kā negrābstās, joprojām šķiet nepieņems veids, kā tiek dalītas kvotas jeb atļaujas vēja un saules parku būvniecībai. Proti, salīdzinājumam tas būtu tā, ka mēs zālē ar 300 vietām uz koncertu pārdotu 550 biļetes, nez, cerot, ka teju puse jau tāpat neatnāks… Lai arī tiek sacīts, ka ir rēķināts gan jau izsniegto atļauju kumultaivais apjoms un ietekmes, ka esot arī pēc maksimuma parēķināti pārvades līniju iespējamās pārslodzes elementi, tas, ko varam vērot savā un apkārtējos novados, liecina par kaut ko citu. Šķiet, ka tiek ķerti un grābti zemes gabali, mērkaķa ātrumā veikti saskaņojumi… Jo nosacījums skaidrs – visiem, kaut ar ”biļetītēm”, tomēr tai ”koncertzālē” vietas jau nebūs. Tā tas ir uztaisīts – kas pirmais sāks, tas arī nāks un mals. Un šī iemesla dēļ ir vēl kādas bažas. Proti, tāpat kā biļetīšu gadījumā, ja pieprasījums liels, pieslēdzas… uzpircēji. Domāju (šis gan ir tikai pieņēmums), ne puse no tiem, kas atļaujas saņēmuši, neko ir negrasās būvēt, kur nu vēl ko apsaimniekot ilglaicīgi. Jo tas paredz gan tālejošus (kādā brīdī arī īsti ne izdevīgus) ieguldījumus, gan saskanīgu sadzīvošanu ar vietējo kopienu – nu kaut vai tāpēc, lai vispār varētu uzsākt darbību. Bet uzpircēju intereses ir citas – lētāk nopirkt, dārgāk – pārdot. Un turēt, turēt cenu! Sēdēt uz savām atļaujām līdz pēdējam… Lūk, un šis, manuprāt, totāli kavē kādas vietas, novada, arī valsts kopējo attīstību – jo varbūt, piemēram, kāds no mūsu uzņēmējiem varētu celt energoietilpīgu ražotni, un viņam ļoti noderētu atspaids, ko dotu kādas alternatīvās enerģijas parciņš… Bet – nekā, jo vismaz pagaidām attīstītājs sēž. Sēž uz atļaujas, uz savas kvotas, protams…

Un nu par to otro – galēji protestējošo pusi. Arī šeit manas bažas izrādījās vairāk nekā pamatotas – it kā jau saprotamus vietējo ļaužu iebildumus, nu ar lielu sparu ir apseglojuši politiskie spēki, kas, atkal jau jāsaka, manuprāt, ir gan prokrievijiski, gan mūsu valsts neatkarīgai pastāvēšanai no tiesas draudīgi… Ceru gan, ka drošības dienesti pieprot savu darbu un visai drīz nošķirs izdomas bagātas pilsoniskās vietējās kopienas aktivitātes no provokatīvām un krimināli sodāmām darbībām…

Tāpat kā ceru, ka no histēriskas kliegšanas un iedomātu pseidozinātnisku teoriju izplatīšanas mēs tomēr pamazām spēsim pāriet pie, manuprāt, nācijas un valsts pastāvēšanai tik būtiskā enerģētiskās neatkarības jautājuma. Jā, var jau arī tā, ka mums neko un nekur nē. Pusiznīcinātajā valsts mežā nē? Protams! Bet tā, ka nekur… Droši vien, ka var jau arī tā – atkal pie skalu gaismas, sausās tualetes, dzidravota ūdentiņa acu gaišumam un miesas svaigumam… Protams, ka varam izdzīvot bez simtiem lietu, kam tā kā šobrīd tomēr elektrību vajag… Bet tad jābūt godīgiem un tā arī jāpasaka! Ja tomēr nē, tad jāsāk domāt un sarunāties…

Un nobeigumā vēl nedaudz informācijas. Piemēram, par nez kādēļ bez iebildumiem pieņemtajiem un megahektāros izplestajiem saules paneļu parkiem. Tas ir fakts, ka saules staciju efektivitāte Latvijā vidēji sasniedz vienīgi un tikai…10%, savukārt vēja parka – līdz 40%. Un tieši tāpēc saprotams, kāpēc mūsu puses lielākais investors, kas pamatā pārstāv Lietuvas valsts uzņēmumu, veido hibrīdparku. Citādi jau ieguldījumi nekad neatmaksātos… Bet kāpēc mēs nemaz neprotestējam pret tiem, manuprāt, trakajiem paneļu laukiem? Kāpēc nekliedzam, kaut arī, atšķirībā no vējeņu apkārtnes, saules parkos ritīgi nekāda lauksaimniecība nav iespējama? Kāpēc nerīkojam protesta akcijas un ”bēru gājienus”, ja skaidri zināms (vismaz šobrīd), ka tos bateriju litijatkritumus nekur un nekā nevar utilizēt? (Pagaidām dzirdēts vienīgi par iecerēm problēmu risināt, šos atkritumus… uzšaujot gaisā, tas ir Kosmosā…) Un vēl. Tā ir attīstītāja labā griba, ka viņš par saules parka paciešanu kaut ko gatavs iemaksāt vietējās kopienas maciņā (sīknaudu, manuprāt, bet vismaz tāda kā labā griba). Savukārt to, ka no katra vējeņu megavata vietējās pašvaldības un arī ietekmēto mājsaimniecību maciņos jāieripo smukām summiņām, paredz likums!

Tas tā – informācijai, pārdomām…