Attēlam ir ilustratīva nozīme

Vai plaisa pieaug?

Aizvien esmu dzīvojusi un strādājusi ar pārliecību, ka cilvēks, kurš strādā savā darbā, savā profesijā, itin labi to pārzina un spēj novērtēt, tāpēc arī ikvienam atbildēt par paša darbā notiekošajiem procesiem. Aizvien esmu uzrunājusi dažādu nozaru profesionāļus, jautājusi viņu viedokļus un aizvien esmu arī saņēmusi atbilstošas, attiecīgās jomas speciālistu sniegtās atbildes. Melotu, ja teiktu, ka savā darba mūžā neesmu satikusi nevienu, kurš, iekams runāt ar žurnālistu, neteica, ka gribētu pakonsultēties ar priekšniecību… Taču parasti šādu speciālistu, amatpersonu nebija daudz un viņi īpašu cieņu nevienā neraisīja. Lielākoties tie bija neizlēmīgi, nepārliecināti par saviem vārdiem un darbiem, tāpēc arī dažādu problēmu risināšanā, diskusijās faktiski vērā ņemamu viedokli pat nespēja sniegt. Saprotu arī to, ka viedokļi var būt atšķirīgi, ka var priekšnieka un darbinieka viedoklis kādā jautājumā atšķirties, tad  būtu tikai korekti, ja darbinieks pateiktu, ka tas ir tikai viņa viedoklis, ka iespējami vēl citi… Ja runa par privātiem uzņēmumiem, tad, protams, katrā uzņēmumā ir arī savi biznesa noslēpumi, kas ir respektējami, bet šo noslēpumu parasti nav daudz, ja vien nav runa par shēmām un mahinācijām…

Bet šoreiz vairāk gribu pievērsties valsts un pašvaldību iestādēm. Meklējot viedokļus un cilvēkus, kas būtu konkrētajā jomā zinoši, aizvien vairāk redzu, ka, piemēram, iestāžu mājas lapās norādīts viens tālruņa numurs vai viena e-pasta adrese, ar kuras starpniecību man vai varbūt kādam citam, kurš kaut ko mēģina noskaidrot,  būtu jāmeklē kāds no šīs iestādes darbiniekiem, speciālistiem. Nereti katrā it kā sevi cienošā iestādē visiem centieniem runāt ar speciālistu kā mūra māja priekšā sēž sabiedrisko attiecību speciālists. Es negribētu teikt, ka man sadarbība ar sabiedrisko attiecību speciālistiem vienmēr būtu bijusi slikta. Ir bijis arī gluži otrādi, un tas bijis tajos gadījumos, kas šis speciālists ir apzinājies savu būtību un sūtību, tāpēc esmu no viņa saņēmusi palīdzību, lai saņemtu ātrāku un precīzāku atbildi uz vienu vai otru jautājumu. Tomēr, kad sabiedrisko attiecību speciālists acīmredzami nesaprot viņam uzdoto jautājumu un vēl lūdz izlasīt to, ko stāstījis kāds cits šīs iestādes darbinieks, jūtos neērti gan pret šo darbinieku, gan sabiedrisko attiecību speciālistu. Jo… tas nozīmē, ka iestādē viedokļi tiek kontrolēti… Un ir jājautā, kāds gan varētu būt iemesls neuzticēties speciālistam, kurš taču savu jomu labi pārzina?!

Vēl sliktāka pieredze ir pašvaldībās. Teorētiski sabiedrisko attiecību speciālistam vajadzētu būt tam, kurš ir ieinteresēts, lai par domes darbiem, arī problēmām un to risinājumu, uzzinātu iespējami plašāks iedzīvotāju loks. Tieši tāpēc viņiem būtu īpaši cieši jāsadarbojas ar medijiem un žurnālistiem,  iespējami ātri sagatavojot izsmeļošas atbildes pēc būtības (ja paši ko nesaprot, savienotu ar attiecīgu speciālistu) un arī iespējami ātri sagādājot un arī skaidrojot visu jaunāko, būtiskāko informāciju, tādējādi parādīt savu pašvaldību un tās darbiniekus pēc iespējas labāka gaismā. Labs sabiedrisko attiecību speciālists arī nekad nevairās no it kā neērtiem jautājumiem, jo tos tāpat nekur nenoslēpt, bet, atklāts skaidrojums pēc būtības ir atbruņojošs…

Taču mana pieredze liecina, ka, runājot ar pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālistu, lūdzot viņa palīdzību, saņemu atklātu atbildi, ka… priekšnieks viņam to nav licis darīt, ka šo vai citu jautājumu viņš nezina, ka nepaspēja un vispār…nemaz negrib neko teikt un skaidrot…  Un tad ir labi, ja ir iespēja ar attiecīgās jomas darbiniekiem sazināties bez starpniekiem. Diemžēl aizvien vairāk novēroju, ka daudzās valsts iestādēs, tāpat pašvaldībās tiešie kontakti ar speciālistiem un amatpersonām nav iespējami… Ko secināt? Trūkst profesionālu, zinošu sabiedrisko attiecību speciālistu? Vai arī ir iestādes, pašvaldības, kurās preses sekretāru uzdevums ir slēpt informāciju un sekmēt amatpersonu nepieejamību, tādējādi veicinot attālināšanos no sabiedrības un vēl lielākā mērā palielinot plaisu starp nodokļu maksātājiem un viņu gribas, vajadzību realizētājiem?…

Komentāri

  1. Šo kārtējo savārstījumu lasot, domāju, kāpēc “žurnālists” pats nepārzinot tēmu var rakstīt(“strādāt”), un vēl atļauties pārmest kādam profesionalitātes trūkumu?
    Šajā “garadarbā” pārcilātais temats. Jebkurš darbinieks nopietnā uzņēmumā vai iestādē ir iepazīstināts gan ar daba pienākumiem, gan tiesībām, gan prasībām un noteikumiem. Vairumā gadījumi jebkurš viedoklis, vienalga privāts vai oficiāls, ja skar darba vietu IR jāsaskaņo ar vadību pirms runāt vai nerunāt ar presi. Tā nav ši uzrunātā speciālista izvēle, arī sab.attiecību speciālista izvēle ne, ja vēlies vēl turpināt darbu šajā darba vietā. Presei nav jāatspoguļo baumas, bet jāiedziļinās tēmā par kuru raksta. Diemžēl ntz nav šis gadījums.

  2. Un ko ar šo rakstu gribēja pateikt? Protams ka vari zaudēt darbu, ja nebūsu saskaņojis ar vadību ko drīkst teikt un ko nedrīkst. Baigie brīnumi, pašvaldība sjau sen ir atsevišķu cilvēku karaļvalstis un varas demonstrēšanas vieta.

  3. NTZ vienkārši ir vecās varas medijs un jaunā vara nevēlas sadarboties ar vecās varas ruporu. Es to tā redzu. NTZ vajag tikt vaļā no ietekmes un beidzot kļūt par patiesi neatkarīgiem, bet šaubos, ka tas ir iespējams.

  4. Tik daudz jau nu žurnālistei vajadzētu zināt, ka izsūtāmie nebūs tie, kuri sniegs informāciju.
    Ja gribi iegūt pirminformāciju , tad jājautā pa tiešo Novada Domes priekšsēdētājai.
    Cita lieta, vai augstā persona gribēs runāt ar katru žurnālistu.

Atbildēt uz kaimiņš Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *