Tumšais rudens klāt. Un katru gadu aptuveni šai pat laikā, kad tumsa atnāk ātrāk nekā ļaudis tiek mājās no darba vai bērni no skolas, mēs runājam par tiem, kas ielu vai ceļu malās nav redzami, tātad – paliek tumsā neredzami. Bet šis nebūs stāts par spokošanos, ko pavisam drīz piedzīvosim un kad ielās izies daudzi tumši tērptie un saldumus lūdzošie…
Šis stāsts būs par gājējiem – no skolas vai darba nākošajiem un braucošajiem; arī aktīvās atpūtas cienītājiem – skrējējiem, velobraucējiem, kurus reizēm pagrūti pamanīt pat pilsētas it kā apgaismotajās centra ielās, kur ne vēl aklā tumsā. Protams, ne visi pār vienu kārti metami – ir gājēji, kas pat ikdienā līdzi nēsā atstarojošo vesti, jo mazums, kad tā var ievajadzēties… Taču ir arī tādi satiksmes dalībnieki, kas domā, ka viņi jau no dabas ir spoži un ka automašīnu gaismās lietainā laikā pietiek ar velosipēda mirgojošo lampiņu… Diemžēl tā nav, jo īpaši posmā no Tukuma līdz Milzkalnei, kur šobrīd notiek būvdarbi un knapi var samainīties divas automašīnas. Vai šī vieta, kur netrūkst dubļu, smagās tehnikas un citu apgrūtinājumu, ir īstā vieta sportošanai? Šis jautājums lai paliek atklāts, jo galu galā par savu drošību jau katrs pats ir atbildīgs. Ar to gan domāju pieaugušos. Bet pavisam kas cits ir bērni…
Droši vien daudzi būs pamanījuši, – tā ka laiks arvien ir velobraukšanai piemērots, pilsētā ir daudz mazo velobraucēju. Vienai daļai galvā ir ķiveres, taču lielākais vairums pārvietojas bez tām un dara to, kā vēlas. Pa ietvi, brauktuvi, atkal pa ietvi, un tā krustu šķērsu; tad uz viena riteņa, tad uz abiem… It kā tāda lieta kā satiksmes drošība pat neeksistētu, bet – varbūt viņiem tā tiešām neeksistē?! Iespējams, šie jaunie braucēji, kas bezbailīgi izgājuši cīņā ar 100-kārt ātrumā un smagumā pārākajiem transportlīdzekļiem, pat nenojauš, ka viena kļūme, un situācija var būt ne tikai ļoti sāpīga vārda vistiešākajā nozīmē, bet arī liktenīga?!…
Vai bērni to zina? Arvien gribas cerēt, ka vecāki, palaižot bērnu ar velosipēdu (vai skrejriteni) ārā no mājas, katru rītu atgādina par drošu braukšanu. Un nevis tikai nosauc: ”Brauc prātīgi!” bet reizēm arī no malas pavēro, kā šī prātīgā braukšana notiek dzīvē… Un tāpat ir cerība, ka par šiem jautājumiem runā arī skolā, jo, kā rāda attēli sociālajos tīklos, ne vienā vien novada skolā bērniem tiek mācīti ceļu satiksmes noteikumi un dota iespēja nokārtot velosipēda vadītāja apliecību. Vai tā ir noticis visās skolas un visās klasēs, gan nav zināms. Bet varbūt tādai ceļu satiksmes mācībai ir jākļūst par mācību programmas daļu, jo, kā visi zinām, Ceļu satiksmes noteikumi mainās un galu galā – atkārtošana ir zināšanu māte, kā vēsta no latīņu valodas tulkotais un bieži dzirdētais teiciens? Šobrīd, kad daudz tiek runāts par to, cik daudz lieka tiek mācīts, šīs nu būtu tās zināšanas, kas noderētu arī tiem, kas nebrauc uz skolu ar riteni, jo arī gājējiem ir savi noteikumi.
Un visbeidzot – vecāku piemērs. Kā tumsā, tā gaismā. Ja paši mēs, pieaugušie, – ātrumā, steigā un aizņemtībā – reizēm rīkojamies, kā bez prāta, atcerēsimies, ka mūsu bērnu acis mūs vēro… Ja mēs gāzējam, braucam, nerādot pagriezienu vai apdzenam kā ārprātīgie, vai braucam neredzami neredzamā tumsā, – bērns, kam vecāks gluži neapzināti ir paraugs itin visā, dara un darīs tāpat. Un par to visiem ir jāpadomā.
Vakaros pa pilsētu braukā mopēdisti- daudzi bez gaismām pilnīgi neredzami, daudziem aizmugures apgaismojums nestrādā. Dažreiz tumsā pa kādam krosiniekam ar. Ātrumā nesās, lai nepamana laikam.