Par citiem padomāt ir arī izdevīgi!

Nule kā publiskotajā 2019. gada ziņojumā par Latviju. Eiropas Komisijas dienesti, sākot ar uzslavu mūsu valsts straujajai gaitai Eiropas Savienības vidējo rādītāju virzienā, tūdaļ arī uzrāda jau ilgstoši ielaistās vainas – nevienlīdzību un stabilu iedzīvotāju skaita samazināšanos. Kā jau aizvadītajos 30 gados, tā nākamajos 20 tiek prognozēts, ka mūsu ik gadu paliks mazāk tieši par 1% jeb pērn par 19 000. Par nevienlīdzību runājot, tā tiek saskatīta vismaz trīs dažādos veidos. Vispirms jau reģionālajās atšķirībās. Tendence skaidra – jo tālāk no Rīgas, jo – nabadzība lielāka. Vidējās algas atšķirība, salīdzinot Rīgu un kādu no Latgales vidienes novadiem vai kaut tepat blakus esošo Kandavu, ir vismaz 40%. Un ja par šo varam dzirdēt daža laba rīdzinieka filozofēšanu, ka re, tais nomalēs jau arī daudz naudas nevajag, lai dzīvei pietiktu, tad jājautā – kādai dzīvei, kādai šodienai un, kas svarīgāk, – kādai nākotnei?

Cieši saistīta ar reģionālo un arī vidējās algas atšķirību un nākotnes perspektīvām ir arī nodokļu politika. Lai ar ko mums politiķi un viņu piesaistītie finansisti un uzņēmēji neklāstītu, neitrālie EK analītiķi pasaka skaidri, nu gluži kā tai jaunlatvieša Jura Alunāna pantiņā: ”Lielo mielo, sīko – rīko,” jeb tie, kam ir, tie tiek pasaudzēti (nodokļu slogs kapitālam joprojām ir nenozīmīgs un veselīgai ekonomikas un sabiedrības attīstībai nepietiekams), bet tiem, kam ir mazākās algas, proporcionāli joprojām nodokļu slogs ir pārāk liels. Jā, nodokļu reformas (ja tāda vispār bija) ieviesēji daudz runāja par palīdzību pašiem vājākajiem, bet rezultātā iznācis, ka ”par kapeiku” pielikto algu un vienlaikus mainītās nodokļu proporcijas dēļ ieguvēji, iespējams, ir tikai valsts ierēdņi un tiem pielīdzināto kategoriju, tai skaitā pašvaldībās strādājošie. Tas tāpēc, ka viņu algas tiek aprēķinātas, vispirms ņemot vērā minimālo algu un tad koeficientu no attiecīgā līmeņa priekšnieka algas. Jautāsiet, kāpēc tad, maciņā it kā iegūstot nedaudz vairāk eiro, mazo algu saņēmējs tik un tā ir zaudētājs? Tāpēc, ka, pirmkārt, šī brīža nodokļu sistēma, mazliet palielinot neapliekamo minimumu un pieliekot pie minimālās algas, vienlaikus samazināja kopējo nodokļu masu, tādēļ arī sociālo pabalstu sistēmā naudas nu ir krietni mazāk… Un otrs, ja jau ir izaugsme, ja kaut kur un kādam strauji pieaug alga (no 7-9%), kas gudros dokumentos tiek dēvēta par darba tirgus uzkaršanu, tad aug arī cenas un attiecīgi… Nu ja, mazo ienākumu guvējiem klājas līdzīgi kā Leidenbergas Emīlam ar limonādi – ko nevarēja atļauties iepriekš, to nevar atļauties joprojām…

Tā varētu turpināt vēl un vēl, jo saraksts ar dažādām nevienlīdzībām, tai skaitā arī izglītībā un veselības aprūpē ir gana garš. Savukārt to ļaužu, kas mūsu nu jau par pārtikušu uzskatītajā valstī dzīvo ļoti, ļoti nabadzīgi, ir nepiedodami daudz – 15% jeb teju 300 000! Un skaidrs, ka ar šo cieši saistīts ir arī iedzīvotāju skaita samazinājums. Nu kurš no tiem, kas ilgstoši ar nabadzību par izdzīvošanu tepat, Latvijā, kāvies un beidzot ticis pie visvienkāršākā darba un ne pārtikušas, bet vismaz pie cilvēka cienīgas dzīves Anglijā, Vācijā, Nīderlandē vai citur plašajā pasaulē, gan atgriezīsies nenoteiktību, izkropļotu reformu un korumpēties kāru ierēdņu joprojām pilnajā dzimtenē? 

Nu un? Ar visu šo iepazinušies, iespējams, secinās tie, kam klājas salīdzinoši labi, kas, paldies dievam, ir jauni un veseli, kam ir pārtikuši vecāki un attiecīgi iespējams labs starts gan izglītībā, gan biznesā. Nekādu problēmu noteikti neredz arī tie, kuri nodarbojas ar politbiznesu…

Ja vien arī viņi mazliet vairāk iedziļinātos un paskatītos kaut pāris soļu uz priekšu! Tad visai skaidri ieraudzītu, ka viss ir saistīts, ka, ja ne citādi, tad pašu labuma vai vismaz drošības vārdā ir vērts papūlēties, lai attīstība būtu kopēja. Varbūt ne tik iedomīgi rīdzinieciska, varbūt ne tika patērnieciski strauja, bet toties – visiem droša. Kaut tāpēc vien, ka taisnīgāka un tāpēc ilgam laikam paredzēta.