OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Nedrīkstam aizmirst…

Tās bija 50. gadu beigas. Biju apmēram sešus septiņus gadus vecs bērns, kad manos laukos – «Liepkalnā», kur pavadīju vasaras pie tantes, no kaut kurienes uzradās radi: vīrs, sieva, vecmāmiņa un trīs ņipri puišeļi, jaunākais no viņiem – manā vecumā. Esot atbraukuši no Sibīrijas. Tikai vēlāk  uzzināju, ka viņi ir īstie šo māju saimnieki… Viņi apmetās tajā pašā ciemā, nedaudz tālāk – citās mājās, kur dzīvoja saimnieces vīra māte. Zināju vien nostāstu, ka dienu pirms izvešanas «Liepkalnā» esot bijusi iejaukta mīkla maizei. Mana tante un onkulis šajās mājas dzīvoja un palīdzēja saimniekiem darbos. Tante esot paspējusi otrā dienā izcept maizi un ar zirgu aizvest uz Cēsīm, kur vagonos bija ieslodzīti saimnieki, tādējādi dodot līdzi ceļamaizi. Tā arī viņa ar onkuli palika saimnieku mājās un sagaidīja viņus atgriežamies. Tikai tie jau tad bija pavisam citi laiki… Tolaik bērniem neviens neko nepaskaidroja,  un, vai tad arī bērni zināja, ko vaicāt? Bija taču daudzas citas lietas darāmas… Ap to pašu laiku atbrauca kaimiņmājas saimnieki, bet viņiem jau vairs nebija, kur dzīvot, viņu māja skaistajos pakalnos raudzījās tukšam logu un durvju ailēm. Saimniecība nopostīta, bet visi apkārtējie lauki – kolhozam. Kaimiņi apmetās mājās, kur dzīvoja mana tante un onkulis, tikai ēkas otrā galā. Viņiem bija meitene manā vecumā, un es iemantoju labu draudzeni visam turpmākajam mūžam.

Vēl pēc pāris gadiem no Sibīrijas atbrauca citi radinieki. Laukos viņiem vairs nebija, kur palikt, un viņi apmetās pie mums, Rīgā: vienā istabā dzīvoju es ar tēti un mammu, otrā – tēva māsa ar abiem atbraucējiem no Sibīrijas. Pēc kāda laika viņi atrada īres dzīvoklīti… Šie ir tikai daži atgriešanas stāsti. Citiem, iespējams, atgriešanas bija daudz skaudrāka, sāpīgāka. Un vai gan es toreiz, bērns būdams, spēju pamanīt pārdzīvoto sev apkārtesošo pieaugušo sirdīs? Mūs taču centās gan pasargāt, gan arī no mums un par mums baidījās – no bērna runām jo ātri vien varēja nokļūt tur, no kurienes radi atgriezās…

Nu jau tie, kuru ģimenes pirms 80 gadiem un arī vēlāk sadzina lopu vagonos, aizveda nezināmajā, bet kuriem tomēr laimējās atgriezties, aizgājuši Aizsaulē.  Palikuši mani daži mani vienaudži un nedaudz vecāki par mani. Palikušas piemiņas vietas un atmiņu stāsti. Arī es glabāju «Liepkalnu» saimnieces uzrakstīto atmiņstāstu par dzīvi «Liepkalnā» pirms  izvešanas, par to, kā ieradās svešinieki un lika doties ceļā, par dzīvi Sibīrijā, kur gandrīz katra diena bija neparedzama, dažādu grūtību un risku pilna. Daudz un atklāti par deportācijām sāka runāt tikai Atmodas laikā. 1941. gada deportāciju statistika Vikipēdijā  ir visai skarba – jau ceļā mira 32 izvedamie; vecākajam – Dāvim Helvigam – bija 76 gadi, bet jaunākais bija 1941. gada 14. jūnijā dzimušais Arvīds Baumanis… Ieslodzījumā miruši 2815 Latvijas pilsoņi, izsūtījumā – 1940. nošauts 341. Kopā 14. jūnija represiju dēļ mira 6113 Latvijas iedzīvotāji jeb turpat 40% no izsūtīto kopskaita…

Iespējams, daļai vecvecāku skaudrie dzīvesstāsti ir saglabājušies, bet ir izaugusi liela daļa jaunās paaudzes, kam nav pat manu visai pieticīgo atmiņu no saskarsmes ar cilvēkiem, kuri ir spējuši tik daudz pārciest. Tāpēc aicinu ikvienu šos nu jau 80 gadus vecos, skaudros notikumus aizvien atcerēties un pieminēt, spēt novērtēt to, cik daudz mums tiek dots, neklaigāt par salīdzinoši niecīgajiem ierobežojumiem, kurus pašlaik pārdzīvo visās valstīs, jo pēdēja laika notikumi Baltkrievijā un Krievijā liecina, ka mūsu brīvība ir visai trausla un tādēļ – jo īpaši sargājama.

 

 

Komentāri

  1. Sos stāstus vājadzētu tiem janajiem bļauriem stāstīt katru dienu, tad nebūtu jāželojas ka viss ir slikti.

  2. Tagad ir 21. gadsimts. Mūsu mīļā Latvija ir brīva un neatkarīga valsts. Latviešu tauta dzīvo priekā un laimē. Valstī valda miers un saticība. Mums ir palaimējies dzīvot demokrātijas laikmetā, kad cilvēktiesības ir valsts prioritāte. Diemžēl ne vienmēr latviešiem ir tā veicies. Šodien, 14. jūnijā, aprit 80 gadi kopš 1941. gada deportācijām. Nepilnu gadu pēc tā, kad noziedzīgā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība 1940. gada 17. jūnijā veica Latvijas Republikas okupāciju un sekojošu aneksiju, okupētājā Latvijā notika vardarbīga iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem. Noziedzīgā komunistiskā partija šķīra ģimenes un atņēma dzimtām to īpašumus. Tā nogalināja nevainīgus cilvēkus bez tiesas un pierādījumiem. Šajā “likteņu gaļas mašīnā” cieta apmēram 15 424 cilvēki. Šodien, šīs traģēdijas 80 gadadienā, iedegsim tumši zilu svecīti uz sēru galda. Uzvilksim kaklā pērkonkrustu. Lūgsim visvareno sentēvu Dievu Pērkonu. Lūgsim visvareno Pērkonu – Debesu Tēvu, lai Pērkons pasargā mūsu valsti un tautu no naidniekiem un nelabvēļiem! Lai Pērkoņtēva svētie zibeņi sasper visus Latvijas un latviešu tautas ienaidniekus! Lai pērkonkrusts griežas! Lai Austras koks zeļ un plaukst! Visa slava Pērkonam! Visa slava Pērkonam – Debesu Tēvam!!!
    Ar cieņu pret sentēviem, Skolnieciņš no svētkalniņa [Latvju Dievu dēls]
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙂
    Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
    Latvju Dievi mūžam viedi.
    #Latvija #LatvijasRepublika #LatvijasOkupācija #LPSR #deportācijas #represijas #nacionalizācija #vardarbība #SarkanaisTerors #Maskava #Kremlis #KomunistiskieNoziegumi #LatvjuDievi #Pērkons #Laima #Māra #Māra-VeļuMāte #Māra-ZemesMāte #LatvjuDievuSvētība #saticība #iecietība #miers

Atbildēt uz māte Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *