Katru gad’ no jauna

Vasara, šogad pie mums pakavējusies tā kautrīgi un neuzkrītoši, nu pamazām lavās prom. Par to liecina pelēcīgo, brūngano un dzeltenīgo toņu parādīšanās koku lapotnēs, gājputnu kāši, gladiolas, asteres, dālijas un skolēnu pulki ielās. Pēc trīs mēnešu pārtraukuma nu pilsētās atgriežas dzīvība.

Malu malās ņirb krāsainu ziedu pušķi, skan smiekli, lielāki un mazāki rakari klīst gan vieni paši, gan kopā ar vecākiem, gan jautros bariņos ar sen nesastaptiem draugiem, bet autovadītājiem atkal jākļūst uzmanīgākiem un jāpāriet uz braukšanu “skolas laika režīmā”.

Zinību dienas svinētāji svinīgi saposušies. Pilnas kafejnīcas un pilnas auto stāvvietas. Svētki – bērniem, skolotājiem, vecākiem. Bet ne tikai svētki. Šis ir arī pienākumu, satraukumu un rūpju pilna cēliena sākums.

Šo rindu autora pirmajai skolas dienai šogad tāda apaļa jubileja. Pirms 50 gadiem pirmo reizi dzirdēju skanam skolas zvanu. Toreiz Tukuma J. Raiņa vidusskolas pagalmā mēs, vairāk nekā 60 svinīgi satraukti “sīkie”, stāvējām, vidusskolas izlaiduma klases “lielo” pieskatīti, klausījāmies skolas direktora un pedagogu uzrunas un bažīgi gaidījām, kas nu tagad būs…

Sekoja svinīgs gājiens pa Tukuma ielām uz Sarkano (tagad Brīvības) laukumu, ziedu nolikšana pie kāda cilvēka pieminekļa, par kuru mēs vēl nenieka nezinājām, tad atgriešanās skolā, liela drūzma, svaigi krāsotas dēļu grīdas trešajā stāvā, plašas un gaišas klašu telpas, solu rindas, tāfele ar neiztrūkstošajiem krīta gabaliem, lupatām un sūkļiem, baltiem pirkstiem, piedurknēm un žaketes atlokiem. Vēlāk septembris mums saistījās ar kolhoza talkām, slapjām lopbarības biešu lapām, Zemgales tīrumu mālā sabristiem zābakiem un rudens salnās stingstošām rokām. Bija garas mācību stundas, stingras skolotājas, disciplīna un neklausīgo sodīšana. Jā, 70. gadu vidū dažs labs vēl dabūja pastāvēt klases stūrī pie papīrgroza, bet kāds cits varēja pat “norauties” ar lineālu pa pirkstiem vai izjust “ausu plūkšanas” eksekūciju. Tolaik skolotāja vārds bija likums un likuma pārkāpēji saņēma pēc nopelniem, reizēm pat nepelnīti bargi. Taču šodien diez vai kāds absolvents to atceras ar rūgtumu vai nosodījumu. Sak, paši vien vainīgi bijām, nesapratām, ka skolotājam jau tā ir grūti: visa diena pavadīta skolā, mēģinot savaldīt rezgaļu bara pāri plūstošo enerģiju, bet vakaros – burtnīcu kalni un labošana, labošana…

Taču tas vēl nebija viss. Skolotājs mums bija arī sava veida sociālais darbinieks. Klases audzinātājas nāca mājas vizītēs, apciemoja tos, kuri slimoja, zināja visu par katra audzēkņa ģimeni, tās materiālajiem un sadzīves apstākļiem, pazina visus vecākus un komunicēja ar tiem.

Neraugoties uz to, ka nebija interneta un mobilo telefonu, turklāt ne katram pedagogam bija sava personiskā automašīna. Arī neraugoties uz to, ka pamatskolas klasēs bija pat 30 un vairāk bērnu. Es vēl šodien nespēju saprast, kā mūsu skolotājas ar to visu tika galā. Manuprāt, tā bija īsta varonība – būt par pedagogu, turklāt vēl klases audzinātāju.

Bet šodien – tās pašas rūpes, tikai citā “ietērpā”. Tā sacīt, laiki mainās, tiem līdzi mainās arī “tikumi”, parādās jaunas prasības, skolotājam nu vairāk jāpievēršas nevis pedagoģiskajam un audzināšanas darbam, bet… birokrātijai. Problēma ir samilzusi tik ļoti, ka pat Valsts prezidents šovasar sarunā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA) atklāti paudis savu vilšanos par to, ka birokrātija ienākusi skolotāja ikdienā kā milzīgs, neredzams tīkls, bieži vien pat pilnībā paralizējot radošu un iedvesmojošu mācību procesu. Viņš uzsvēris, ka prasības pēc dokumentācijas un neskaitāmām atskaitēm ir kļuvušas pārspīlētas, pat absurdas, ievelkot pedagogu gluži kā apburtā lokā, kurā skolotājs tiek spiests izvēlēties starp izsmeļošu papīru kārtošanu un mijiedarbību ar audzēkņiem. Cerams, ka prezidenta nostāja spēs situāciju mainīt, lai gan jāatzīst, ka nenormāls birokrātiskais slogs gulstas uz pedagogu pleciem ne vien Latvijā, bet arī visā pasaulē. Un nav īsti saprotams, kam tas viss vajadzīgs, jo vienīgais “sausais atlikums” ir izdedzis skolotājs.

Taču tā vēl nav vienīgā problēma. Ar izglītības sistēmu saistītas arī dažas citas ne visai pozitīvas parādības. Piemēram, daudzviet klibo disciplīna. Pedagogs, kas savulaik bija viens no cienītākajiem kopienas locekļiem, nu kļuvis par nogurušu, darbos pārslogotu, maz atalgotu personu, kam nav nekādu tiesību, ir tikai bezgala daudz pienākumu. Skolotāja viedoklis tiek apstrīdēts, nereti pret viņu tiek izrādīta necieņa gan no skolēnu, gan viņu vecāku puses. Ir labi, ka bērni vairs netiek sodīti, toties disciplīnas un pedagogu cienīšanas jomā nu esam nonākuši “otrā grāvī”. Un, diemžēl, jāatzīst, ka tieši mēs, padomju skolu absolventi, kas nereti daudzina labi zināmo “kad mēs augām, tad tā nebija”, esam pieļāvuši šo situāciju.

Tikmēr jaunais mācību gads jau sācies. Pedagogi atkal strādā, bet bērni un jaunieši dodas uz mācību iestādēm, lai apgūtu zināšanas, kas tiem ļaus kļūt, cerams, par apzinīgiem un patriotiskiem šīs valsts pilsoņiem.

Kamēr vien skanēs skolas zvans, kamēr klašu telpas un gaiteņus pildīs bērnu čalas un smiekli, mēs varam būt droši, ka Latvijai ir nākotne. Tātad arī cerība, ka, ja ne pašreizējā, tad vismaz jaunā paaudze spēs labot mūsu kļūdas un sakārtos izglītības sistēmu, balstoties valstiskā, nevis birokrātiskā domāšanā.