Attēlam ir ilustratīva nozīme. Avots: lsm.lv

Kas būs pēc tam…

Pirms kāda laika jau rakstīju redakcijas sleju ar līdzīgu nosaukumu, aicinot padomāt, kāda pasaule tepat, Latvijā, mūs sagaida, pandēmijas laikam beidzoties. Toreiz dalījos bažās par to iespaidu, ko citādā dzīve būs nodarījusi kultūrai un izglītībai. Arī tagad, jāatzīst, zināms uztraukums par šīm mūsu nācijai vitāli svarīgajām jomām nav zudis, lai gan ir saņemti vairāki ļoti būtiski iedrošinājumi. To vidū arī mūsu novadnieces, dzejnieces, rakstnieces un dramaturģes Māras Zālītes pārliecība par to, ka ļaudis atgriezīsies teātros un koncertzālēs, gan ka Dziesmu un deju svētki – lai tur vai kas – notiks! Savukārt skatoties LTV raidījuma «Kilograms kultūras» balvu pasniegšanas ceremoniju, guvu apstiprinājumu tai klusajai nojautai, kas jau bija radusies, neklātienē vērojot, cik ražīgi darbojušies mūsu pašu novada radošo profesiju cilvēki. Proti, – radošam garam nekādi spaidi, kur nu vēl kaut kādas pandēmijas nav un nevar būt šķērslis! Tāpēc šajā laikā ir tapuši mākslas darbi, romāni un dzejoļkrājumi, izstādes, arī izcilas teātru pirmizrādes, koncertprogrammas, citi kultūras notikumi.

Jā, daudziem pašdarbības kolektīviem, jo īpaši koriem, kā novērots, ir klājies ļoti grūti, bet… daudzas no grūtībām bija jau iepriekš nojaušamas vai pat skaidri redzamas. To atklāšanās bija tikai laika jautājums… Skaidrs taču, ka latviešu kormūzikas tradīcijas ļoti lielā mērā ir balstītas izglītības sistēmā. Faktiski visi latvieši tautskolotāji, semināru absolventi bija izglītoti mūziķi – viņi prata dziedāt, muzicēt, bija apguvuši dažādu instrumentu spēli un gan varēja, gan lielākoties arī gribēja vadīt vietējās skolas un arī pieaugušo kopienas kori. Un kopš 1873. gada daudziem bija arī kāds pavisam īpašs mērķis – kopā ar paša vadīto kori piedalīties novadu Dziesmu dienās, kā arī latviešu tautai īpaši svarīgajā notikumā – Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos. Vispirms jau tāpēc, ka tie bija pirms tam par zemāku šķiru uzskatītās bauru tautas Pašapziņas svētki… Gribas domāt, ka arī tagad tie ir gan Pašapziņas, gan lielā mērā arī tautas Dvēseles svētki. Bet lai dvēsele varētu gavilēt, tai vajag mēli… Šajā gadījumā gan spēju, gan māku dziedāt un arī, protams, prieku par šo varēšanu. Muzikalitāti, tāpat kā muzicēšanas un dziedātprasmi var apgūt, attīstīt un izkopt. Var, ja tiek dotas šādas iespējas un –, ieteicams, protams, jau no mazotnes. Bet ko iespējams apgūt un izkopt šī brīža Latvijas izglītības sistēmā, kur mūzikai atvēlēto stundu skaits sākumskolā un pamatskolā ir kā zilumzāles – pa pilei vien lietojamas, savukārt vidusskolā mūzika – vien izvēles priekšmets?! Kārtīgs koris ar diviem līdz trīs vairāku stundu mēģinājumiem (noteiktā vecumā ieteicams, obligātiem) nedēļā vairumam skolu vien neaizsniedzams sapnis…

Arī pašdarbības sistēma latviešu kormūzikā ļogās uz visām pusēm. Un ne tikai tāpēc, ka ir pazudusi daļa kādreizējo kora dalībnieku motivatoru, kā, piemēram, kādreizējo – ”kolhoza” – laiku papildu brīvdienu, apmaksāto ekskursiju, papildu punktu, lai saņemtu labu raksturojumu un attiecīgi kādu prēmiju. Nav arī vēl nesenos laikos daudziem tik būtisko iespēju vienīgi kopā ar kori apmeklēt kādu citādi finansiāli nepaceļamu zemi un valsti. Kovidlaiks ir atņēmis pēdējo neoficiālo motivatoru, tas ir, koru īpašo sadzīvi – kopīgos pasākumus, draudzības vakarus, koncertus. Jā, kā vērojams, daudzus kolektīvus izvelk aizrautīgi, atdevīgi, harizmātiski un upurēties spējīgi vadītāji, diriģenti… Bet cik ilgi tās harizmas pietiks, ja pat ļoti labos kolektīvos reāli uz visiem mēģinājumiem ierodas labākajā gadījumā vien trešdaļa pieteikto dalībnieku, savukārt jaunus piesaistīt vismaz šodien šķiet gluži vai neiespējam misija?!…

Lūk, par šo visu cieši vien jādomā, manuprāt, visiem – gan kultūras darbiniekiem (jo īpaši tiem, kas jūtas gana ērti, sēžot sociālajos tīklos un spriežot par inovatīvām naudas pelnīšanas metodēm), gan pašvaldību atbildīgajiem, un, protams, arī politiķiem, jo viņu rokās ir mainīt, piemēram, izglītības satura un arī finansējuma lietas, kā arī pašiem saprast un citiem pastāstīt (vēlēšanas galu galā tuvojas!) – Dziesmu svētki ir latviešu tautas Dvēseles svētki un bez tiem, tāpat kā bez valodas, tautas var arī nebūt…

 

 

Komentāri

  1. Pilnīgi piekrītu, taču kultūras cilvēki vienmēr ir pēdējā vietā arī pašvaldībās. Algas nomazina vai vispār uzskata kam tāda kultūras dzīve vispār vajadzīga. Kāds no politiķiem piem. izteica viedokli, kam muzeji vajadzīgi, ko tur dara, jāsamazina!!!

Atbildēt uz kaimiņš Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *