Augusta pirmajā svētdienā, cik vien sevi atceros, ir būts kapusvētkos Rūjienā, un šis gads nebija izņēmums. Un tieši ar un par to arī radās šīs pārdomas.
Kādreiz kā bērns, dzīvojot pie vecāsmammas Naukšēnos, piedalīšanās Kapu svētkos bija neatņemama vasaras izklaides daļa. Tā kā bijām kājniekos, kāds uz kapiem šajā dienā atvizināja ar auto, gandrīz vai vienīgo tai pusē, vai arī laimējās uz turieni doties kādas kaimiņienes zirga pajūgā. Sakopām kapus, kur mana līdzdalība, protams, tolaik bija minimāla, taču lielākais prieks bija par gardumiem no autoveikala vai bufetes. Turpat kapu malā zālītē uz segām sasēduši, ļaudis satikās un runāja par dzīvi.
Runājot par kapiem, bija laiks, kad man nebija pat nojausmas, kas ir tie cilvēki, kam liekam puķes un kāpēc viņi ir zem zemes… Taču drīz tas mainījās – atceros, kā no dzimto māju klēts izvadījām vecvecomammu, un kapos nu bija par vienu vietu vairāk. Pēc daudziem gadiem jau turpat braucu apciemot arī vecomammu. Kopš tā laika vairs nav jautājumu, kāpēc mums jābrauc tik tāls ceļš uz Kapu svētkiem, lai gan labi zināms, ka arvien mazāk tur ir tādu, kas mūs zina un pazīst… It kā kāda dzimta būtu kādu laiku dzīvojusi, līdz šajā vietā izzudusi, pat neatstājot pēdas, vien uzvārda ierakstus kapakmenī…
Varbūt tā kaut kādā ziņā ir pietuvošanās bērnu dienu sajūtai – atgriešanās tajā, kas reiz bijis, bet pagājis… Un varbūt tādēļ it visam, kas saistās ar bērnību, mēģinot tajā ielūkoties pēc gadu desmitiem, ir mazliet skumja sajūta, jo nekas vairs nav tā, kā bija? Nu, piemēram, aizbraucot uz bērnu dienu vietām. Tu izstaigā šo vietu, centies atrast kādu drusciņu sevis, ko tādu, kas apliecinātu tavu būšanu te – tu meklē savu koku, to pašu aku, klēti, upes līci, meža stūri, grāvmalu ar meža zemenītēm vai to pašu driģeni pagalma malā, bet beigās secini, ka gadi un cilvēki ir to visu pārveidojuši, ka tur nav nekā no tā, kas tev bijis svarīgs. Un skumjas tāpēc nepāriet… Tās uzrodas katru reizi un palaiž vien tad, kad atpakaļ ceļā nobraukts pusotrs simts kilometru… Lūk, tāds spēks ir bērnības pasaulei, kas palikusi vienā Latvijas pusē, dzīvei turpinoties pavisam citā!…
Tā dzīvē bieži notiek, ka tu, cilvēks, esi spiests sadalīties starp dažādām pasaulēm; jā, kā dzirdēts, arī izraut sevi no vienas vietas un iestādīt citā. Jautājums, vai var sevi tā ar visām saknēm no kādas vietas izcelt?! Vai šī vieta neīd un negruzd ik reizi, kad pieskaries kādai vārai vietā sirdī un dvēselē? Par to vienmēr jādomā.
patiesi un reālu sajūtu raisoši rakstīts,paldies. Tikai uzreiz rodas jautājums,kapēc gandrīz kā modes trends visur ,kas tiek pieminēti padomju laiku,tad tik sliktā nozīmē un visādi noniecināti,bet daudziem šīs rakstā pieminetās atmiņas,arī bernības saistītas ar to laiku,ar tiem pašiem dziesmu svētkiem Durbes estradē ar tur beatnemamām bufete,gadatirgiem un autosacensībām tepat Tukumā,arī ar tiem pašiem maijā,oktobra gājieniem,lāpu gājieniem un nakts saietu Revolūcijas ielā,jo tās bija nepatumšotas,patiesas bērna izjūtas
Kapu svētkiem ir jābūt bez mācītājiem. Kapi nav baznīcas teritorija.
Ļoti labi uzrakstīts. Aizkustinoši un sirsnīgi.