Attēlam ir ilustratīva nozīme

Kā būtu, ja būtu…

Šis avīzes (11. aprīļa) numurs tapa Otrajās Lieldienās, tāpēc joprojām daudz domu, laika un vietas atvēlam nu jau aizvadītajiem svētkiem. Savu ģimeņu un arī darba mudināti, ielūkojāmies salīdzinoši daudzās svinību vietās, un secinājumi, kā vienmēr, dažādi… Bet viens no būtiskākajiem ir gaužām vienkāršs – lai kā arī nenopūlētos dažādu notikumu rīkotāji, lai cik kuplas ļaužu masas kāds no pasākumiem nepulcētu (kā, piemēram, Smārdes Vēja dārzā, Kandavas promenādē un jo īpaši Tukuma pilsētas parkā, kur pat radās nopietnas bažas par daudzo roku nomīlēto mazo kaziņu veselību), svarīgākais svētku atribūts – tāda gluži vai bērnišķīga paļāvība brīnumam un prieks – tomēr ir rodams tikai un vienīgi mūsos pašos. Un ja vien kaut mazliet pacenšamies, kaut olas sakrāsojot, kaimiņu ar smaidu sveicot un līdz kādai no kopējo svinību vietai aizejot, – prieks garām nepaies!

Vēl jāsecina, ka gandrīz vienmēr izdodas teju ikviens sarīkojums, kurā esam aicināti un arī gatavi līdzdarboties. To īpaši var novērot pagastos, kur bez kādiem milzu ieguldījumiem, reizēm šķiet, ka gluži ne no kā izdodas uzburt tiešām brīnumu lietas. Un ja vēl ir savējo priekšnesumi, dziesmas, dejas vai teātris, ja iespējami daudzi notikuma dalībnieki piedalījušies plānošanā un rīkošanā – pasākuma panākumi garantēti!… Lūk, savukārt šī atziņa kaut kādā savādā veidā atgriež pie ikdienības, jo atgādina tos, jāteic, nepatīkamos brīžus, ko atkal un atkal pēdējā laikā nākas pārdzīvot, redzot, cik joprojām, teiksim tā, savdabīgi tiek plānoti un arī jau organizēti novada kultūras notikumi. Proti, dažbrīd liekas, ka tas notiek kaut kādās paralēlajās pasaulēs un pēc kaut kādiem gluži neizprotamiem noteikumiem, ar vēl mazāk izprotamu motivāciju. Piemēram, manuprāt, tā tomēr ir totāla nekaunība, ka laikā, kad naudas trūkuma dēļ daudzas pašu ļaužu labi organizētas lietas pagastos ”līdz nullei nogriežam” (kā, piemēram, pasākumus Lapmežciema muzejā) vai ”apgriežam” (kā, piemēram, sen ieplānoto Ģimeņu dienu Jaunpilī), bet, ”ārpus sēdes apspriežoties”, to 12 000 eiro apmērā atrodam papildus plānotajam Kandavas 4. maija koncerta paplašinājumam. Tas – pēkšņi nākušais paplašinājums, cik nu zināms, paredzēts īsti vārdā nenosauktiem, iespējams, Ziedonim veltītiem video stāstiem un komponista R. Tigula dziesmu aranžējumiem… Jā, iespējams, ka tie jau tādi sīkumi. Bet, piemēram, vai tas kāds noslēpums, ka Tukuma 770. dzimšanas diena ir tieši šajā gadā? Vai tā kāda slepenā un pēkšņi atklātā ziņa, ka tieši šogad mūsu novadniekam, dzejniekam Imantam Ziedonim atzīmēsim 90. dzimšanas dienu? Vai kādam tas vēl ir milzu jaunums, ka mūsu novadnieka, aktiera un režisora Žaņa Katlapa vārdā nosauktā balva jau labi sen ir nopietns zīmols visā Latvijas teātra mīļotāju un zinātāju sabiedrībā?… Nezinu, varbūt maldos, bet, manuprāt, ja īpaši nepapūlētos daži ļoti aizrautīgi un zinoši, tai skaitā ar novada domi nekādi nesaistīti cilvēki un arī tādi, kam par to neviens algu nemaksā, ja mēs – žurnālisti – dažādos veidos pirms, pēc un pa vidu notikumam par to atkal un atkal neatgādinātu, šo notikumu… tā arī nebūtu?… Jo, šķiet, novada kultūras vadībai iepriekš tie bijuši vai nu nezināmi, vai mazsvarīgi. Katrā ziņā nekādos plaši sludinātos un kopienā apspriestos plānos tie savlaicīgi iekļauti nebija! Starp citu, līdzīga tā tas bija un kaut kādā mērā arī ir gan Tukuma svētku un pat Dziesmu svētku sakarā… Un to sakām ne tikai mēs, avīžnieki…

Nu labi, redzot, cik mums daudz aizrautīgu, darboties gribošu, varošu un arī zinošu cilvēku ir gatavi iestāties par kopienas kultūrvēsturiskajām vērtībām, sajūtas ir visai cerīgas. Bet ar ilgošanos var tikai iedomāties, kā būtu, ja būtu – ja tieši tie, kas par novada kopienas kultūrvēsturisko vērtību kopšanu un uzturēšanu ir atbildīgi, kas par to arī saņem algu, spētu būt kaut nedaudz ieinteresētāki par vidi, kurā dzīvo un strādā, tāpat kā par cilvēkiem, kam šī vide tiešām rūp… Nezinu, varbūt maldos, bet šobrīd, kad jau kopīgā novadā dzīvojam teju divus gadus, joprojām nejūt un arī neredz, ka kopienas kultūras jomā kāds var un arī vēlas uzņemties atbildīga līdera lomu.

 

 

 

Komentāri

  1. Tik tālu no tautas kā šobrīd ir novada dome, sen nav bijis.Tik padomiska smaka lien atpakaļ, ka slikti paliek. Ar cilvēkiem šķiet bail satikties, ka tik kaut ko nepasaka, bet ja izskaidro savus lēmumus, varēšanu un nevarēšanu, tad jau nekas slikts nevarētu būt. Bet augstprātība un lielmanība, bailes par varas zaudēšanu un vēlme būs varas galvagalī ir pārāk liela. Laikam jau nav vēlme nemaz dzirdēt tos dumjos iedzīvotājus, tikai interesanti kā tad zin ko īsti vajag tiem iedzīvotājiem, ja ar viņiem nesatiekas. Paši ar sevi ir apmierināti, tad jau viss kārtībā.Aizmirstas kas ir pašvaldība…varbūt var izskaidrot tā īsti visiem.

  2. Galvenais pašvaldībā ir pildīt exceļus un lietvarus, laika “aiziešanai” līdz tautai vairs nepaliek.

  3. Priede par budžeta, t. i., ikviena novada iedzīvotāja naudu pērk sev labvēlību visos iespējamos veidos. (No umpampā ballīšu un “šovu” rīkotājiem lieki gaidīt pasākumu, uz kuru būtu vērts doties)

  4. ja tantei būtu riteņi? tad šodien rotšildmēslus kārtu atrāk, un asv cūkvalstele pieceltos no ceļiem knašāk..

Atbildēt uz Adriatico Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *