Ienirt vasarā

Viss sākās ar to, ka gadījās pabūt laukos: ieniru, var teikt, klusumā uz mierā gluži kā bezatbildīgs peldētājs – atvarā, un tieši uz galvas. Lai būtu „laime pilnībā”, mājās aizmirsu telefona lādētāju. Mierināju sevi ar domu, ka mājas saimniecei telefons ir tādas pat firmas kā man: vai tad nu neiedos savējo lādētāju, kad vajadzēs. Nekā nebija – izrādās, ka tomēr neder. Un tas nekas, ka, jauno modifikāciju reklamējot, ražotāji solīja, ka lādētāji būs unificēti… (Vai tādējādi ražotāji reizēm neizdara spiedienu uz patērētājiem?)

Par ekstrēmo sadzīvi. Ūdens šovasar sausuma dēļ daudzviet kļuvis par deficītu: arī šaipusē tas vēl turas tikai vienā no trim kaimiņmāju akām, un ar to visiem draudzīgi jāiztiek, kā var. Dzeramo ūdeni pat laukos nu jau pērk veikalā! Iedomājusies, ka no piemājas dārziņa labumiem palīdzēšu saimniecei (un arī sev, bez šaubām) sagatavot ziemai dārzeņu salātus, konstatēju, ka… nav burciņu: dāsna būdama, saimniece pagraba labumus visu gadu dāļājusi ciemos atbraukušajiem radiem, – un kurš tad nu mūsdienās tukšās burciņas atdod atpakaļ!? Pat ciema mazā veikaliņa pārdevēja, kad iejautājos, vai dabūjamas burciņas, man lepni atbild: ”Es tukšās burciņas lidinu ārā!” Nu, labi, pieņemsim, ka viņa mani nesaprata: es gribēju nopirkt – kā pilsētā radusi… (Jācer vismaz, ka viņa to savu tukšo taru ”lidina” atkritumu konteinerā, ne tuvējos piemājas krūmos. Toties aliņu sūcēji, kas spieto ap bodi, ieinteresējas: vai man patiešām vajagot tās burkas un – cik daudz. Sapratu, ka viņi būtu gatavi tās salasīt, tādējādi nopelnot sev kādu eiriku…). Tomēr nevienojamies – man vajag ātrāk un ērtāk. Burciņas nopērku kaimiņciemā – pārdesmit kilometrus tālāk.

Kurš un kurā kabinetā iedomājies, ka lauciniekam attālums ir nieks?! Patiesībā jau pirmais „ikstrīms” izrādās balto putekļu mākoņi: vispirms – uz lielceļa, pa kuru milzīgās dāņu cisternas pārvadā gan nokulto labību, gan kūtsmēslus, gan savu lauksaimniecības tehniku. Izklīstot pa tīrumiem, pļavām un dārziem, ceļa putekļi „nopūderē” visu: zāli pļavās, māju pagalmus, dārzu – visas dobes un dāsno ābolu ražu padarot vienādi baltu. (Atceros, kā vēl nupat nesen cērenieki priecājās par 10 kilometriem asfalta: ministrijas ierēdņu „kļūda plānošanā” izvērtās par īstiem pagasta svētkiem! Šādu „kļūdu” tagad gribētu katrs ciems Latvijā… Taču – vai daudzi deputāti un ministri, no saviem vasaras atvaļinājumiem atgriežoties, var palepoties, ka pabijuši laukos un redzējuši, kā dzīvo tauta?) Gabalu tālāk, gluži  kā baltas kalnu grēdas, jau labu laiku rēgojas uz nokoptā lauka savestie minerālmēsli. Varu iedomāties, kas notiks, ja pēkšņi uznāks sinoptiķu solītās lietavas: gabalu tālāk, lejā, tek upe… Taču jaunajiem ”mūsdienu kolonizatoriem” ir vienalga, kas notiek ar Latvijas zaļo zemīti – gan atradīs citu vietu, kad šo būs noplicinājuši vai piecūkojuši.

Un tagad – par to, kas ”savu mūžu” nav bijis ne redzēts, ne piedzīvots. Ciems krietni patukšojies. Nav, protams, tik traki kā Latgalē, un tomēr… Tāpat kā citi kaimiņi, pieskatīdami cits cita mājas, kamēr to saimnieki sūri grūti pelna ”lielo naudu” ārzemēs (tādējādi materiāli stutēdami gan savus vecīšus, gan studentus un skolēnus, un – galu galā – arī visu Latvijas ekonomiku), arī mēs pārlūkojam, kā klājas uz laiku aizslēgtajām ēkām. Nekad nebiju redzējusi, cik cieši senos mūrus apskauj savā vaļā atstātie vīnogulāji: tumšzilie ogu ķekari nu izskatās gluži kā sastingušas asaras. No pagalma stūrī augošā lazdu krūma, kad to papurina, šī rudens bagātā riekstu raža zemē birst gluži kā krusa! Pie mājām pat šajā sausajā vasarā vēl zied flokši un citas ziemcietes: tātad mājas gariņi te vēl dzīvi (par tiem man stāstīja vecmāmiņa, kad vēl bija šaisaulē)!..

Nu esmu atpakaļ, pilsētā. Vairs nedzirdu, kā, ceļam uz siltajām zemēm pošoties, vēlos vakaros skumji saklaigājas dzērves. Neredzu, kā kārtējo reizi, lietu pēc 36 stundām solīdami (laika vērotāju pazīme, kas šovasar tomēr nestrādā), kurmji ceļ zemi dārzeņu dobēs, un kā saulrieta debesis, sarkani kvēlodamas, rītdienai sola vēju. (Vai nu sapūtīs mākoņus, vai aizpūtīs, sprieda laucinieki savos pagalmos, degunus pret debesīm pacēluši.)

Šo negaidīto piedzīvojumu laukos triju dienu garumā man droši vien neatsvērs ne no krāna tekošais labais dzeramais ūdens, ne allaž tīrais ielu bruģītis, ne ērtie lielveikali gandrīz uz katra stūra… Neviļus aizdomājos: vai līdz šim esmu mācējusi to visu pienācīgi novērtēt? Tā, kā lauku cilvēki mīl savus saulrietus, dzērvju klaigas un mieru visapkārt, apgalvojot, ka viņi nespētu dzīvot pilsētā?…    

2 komentāri “Ienirt vasarā

  1. Lai nu ko, bet lauku radošo inteliģenci gan vajadzēja atbalstīt ar tām burciņām.
    Tieši lauku radošā inteliģence ir tas īstais lauku spēks un lepnums , kura saknes meklējamas bijušajos kolhozos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.