Kārtējo reizi palielinājusies Latvijas autoceļu “melnā statistika”– tikai, piemēram, 9. augustā, vien reģistrēti 117 ceļu satiksmes negadījumi, un tajos cietuši 20 cilvēki, tostarp divi gājēji, pieci velosipēdisti un divi elektrisko skrejriteņu vadītāji, bet trīs cilvēki gājuši bojā. Par ātruma pārsniegšanu sastādīti 218 protokoli, par braukšanu reibumā – 12, par agresīvu braukšanu – četri protokoli. Tikai vienā dienā.
Un kārtējo reizi gribas vaicāt: cilvēki, kas ir ar mums? Nemākam braukt? Autovadīšanas eksāmenus kārtojām tāpat kā skolā – šā tā “nogrūdām”, pēc tam veiksmīgi visu aizmirsām? Varbūt problēma ir meklējama tieši autoskolu pārāk virspusējā un formālā attieksmē? Jaunais vadītājs ir iekalis ceļu satiksmes noteikumus, pēc īsāka vai garāka pārdomu brīža prot atbildēt uz teorijas jautājumiem, instruktora uzraudzībā spēj puslīdz jēdzīgi tikt galā ar auto vadīšanu, psihiatra uzskaitē nav atradies, un viss kārtībā. Autovadītāja apliecība rokā. Kas notiek tālāk? Biklais jaunietis, kad uz viņu neraugās eksaminatora bargais skatiens, nonācis viens pats uz ceļa, pēkšņi kļūst par varoni, par džigitu, kam likumi nav rakstīti, par lielceļu monstru, par supervaroni, kura auto lido kā raķete… Kā tai dziesmiņā: “Hei! Palaiž garām! Jo jauniem viss ir jāizjūt!” Vai ne?
Šo rindu autora autovadītāja stāžs ir 32 gadi, pa Eiropas ceļiem mērots vairāk nekā miljons kilometru. Bez autoavārijām. Ir bijis gana laika un iespēju vērtēt braukšanas kultūru gan Baltijas valstīs, gan Eiropas dienvidos. Dažādi stili, dažādi braucēji. Itāļi, atšķirībā no, piemēram, poļiem, ir pieklājīgi, angļi – pedantiski un konservatīvi, austrieši – nesteidzīgi, igauņi (lai cik tas dīvaini neizklausītos) – mazliet nervozi… Bet mūsējiem raksturīgs empātijas un cieņas trūkums. Apvienojumā ar visai apšaubāmām braukšanas prasmēm un agresīvu braukšanas stilu tam neizbēgami jānoved pie negadījumiem. Tā nav tikai šī brīža tendence, šī parādība pastāv jau sen, bet pēdējo gadu laikā situācija manāmi pasliktinās. Gandrīz katru reizi, braucot no Tukuma uz Rīgu, redzu vismaz vienu bīstamu situāciju, kas saistīta ar riskantu apdzīšanu. Vairākas reizes nācies nobraukt uz apmales (labi, ka tāda bija), lai palaistu pretī braucošo “šūmaheru” un nenotiktu frontāla sadursme…
Pirms daudziem gadiem, kad uzturējos Anglijā, vēroju vietējo ļaužu braukšanas paradumus. Reiz, atgriežoties no darba, kārtējo reizi vilkāmies garlaicīgi lēnajā “trafikā”. Garas rindas abos virzienos, pa vidu dubultā līnija, apdzīt aizliegts un arī tehniski neiespējami. Pēkšņi redzam, ka no pretī braucošās rindas izlec balts busiņš, riskanti apdzen, gandrīz izraisot frontālu sadursmi, un pēdējā mirklī tik tikko paspēj atgriezties savā joslā. “Droši vien mūsējie!” kolēģis nosmej. Kā tad! “Lidotājam” paskrienot garām, atpazīstam vadītāju. Taisnība. Mūsējais. Pārējā rinda turpina nesteidzīgi vilkties. Droši vien automašīnās sēdošie pie sevis lamājas visrupjākiem angļu lamu vārdiem, bet dubulto līniju nešķērso. Jo aizliegts. Jo pretī brauc nepārtraukta plūsma, tātad bīstami. Jo likumi ir rakstīti, lai tos ievērotu.
Mums pret likumu sava īpaša un atšķirīga attieksme. “Valdība ir stulba, valdība neko nejēdz, ierobežojumi domāti, lai no mums izspiestu vairāk naudas, ceļa zīmes izvietotas nepareizi, tāpēc tās nav jāievēro…” Un braucēju prātos iesēdies šis aritmētiskais paradokss: “90 = 100+”? Kāpēc tāda agresija pret tiem, kas brauc pēc noteikumiem vai mazliet lēnāk par maksimāli atļauto?
Palasot, ko spriež autovadītāji sociālajos tīklos, reizēm vienkārši nolaižas rokas. Liela daļa ir svēti pārliecināta, ka ātrums 90 km/h mūsdienās ir par lēnu. “Normālam braucējam šoseja ir 120km/h+. Pasaule attīstās, jo darām lietas ātrāk, gudrāk. Neviens nebļauj, ka vajadzētu lēnāku internetu,” kāds spriež. Pie avārijas situācijām vainīgi esot lēnie braucēji, jo tie provocē steidzīgos, tā uzskata gandrīz trešdaļa komentētāju. Arī nepamatoti lēna braukšana ir pārkāpums, viņi argumentē. Jā, ir pārkāpums. Par to lasāms arī Ceļu satiksmes noteikumos. Taču tas nedod tiesības riskēt ar citu cilvēku dzīvībām. Un tad viena “pērle”: “Es ar tādiem šoferiem daru šādi: tos, kas brauc 10-30 km/h zem atļautā, es apdzenu un braucu vēl lēnāk nekā viņi, jo nav taču, kur steigties… Ja nevar iekļauties satiksmē, tad nav nekur jābrauc…” Brīnišķīgi! Šis pareizas braukšanas guru piedāvā lēno braucēju “audzināšanu”, vēl vairāk bremzējot satiksmi. Arī tādi autovadītāji mums ir. Un tad vēl ir tie “skolotāji” – “pakaļas ostītāji”. Proti, iesēžas lēnajam braucējam “astē”, tādējādi cerot pamudinot viņu palielināt ātrumu. Jā, tas var palīdzēt, bet… Ja nu priekšā uz ceļa izlec dzīvnieks un priekšā braucošais iespiež bremzes pedāli grīdā?
Par šādiem un līdzīgiem kurioziem droši vien varētu sarakstīt apjomīgu pētījumu. Bet – kāda ir izeja no situācijas? Būvējam daudzjoslu šosejas? Labi. Bet ko darīt pilsētā? Samierināmies un dzīvojam tālāk, kā ir? Saliekam visur radarus? Pieņemam aizvien drakoniskākus sodus? Vai tas palīdzēs? Diez vai. Līdz brīdim, kad cilvēki labprātīgi pieņems un akceptēs faktu, ka likums ir jāievēro. Turklāt nevis bailēs no soda, bet tāpēc, ka ierobežojumi ir domāti mūsu pašu drošībai un tie plus daži kilometri stundā (par iespējamo dzīvības cenu) nemaz nepalīdzēs nonākt galapunktā daudz ātrāk. Ja vien par ceļamērķi nav izvēlēta… kapsēta.
Biju Igaunijā, kur iespaidīgs sods ir jau no 1 km pāri atļautajam ātrumam. Visi brauc uz 85-89 km/h un tāpat nonāk galapunktā. Jāplāno ceļam 10 min. vairāk laika un viss. Tas ir max. laiks, ko vinnē nervozie LR visur un vienmēr lidojošie šoferi, diena vai melna nakts, ziema vai vasara. Manuprāt, līdzētu valsts kampaņa ar reklāmām vai tml. par to, ka tā lidot ir tupi nevis stilīgi.