Dārta Belcāne teic, ka noteikti negribētu sevi saukt par pārgājienu eksperti vai izteiktu aktīvā dzīvesveida entuziasti. Kā pati smejas, tas ir tikai veids, kā dažādot reizēm tik sēdošo ikdienu. Taču viņa piekrīt padalīties ar savu pieredzi, kas gūta, gan pievarot 45 kilometrus dienā citu veidotos maršrutos, gan arī pašai rīkojot laivošanas braucienus vai aktivitātes dabā ģimenei.
Nacionālo kvalitātes zīmi “Zaļais sertifikāts” savulaik izstrādāja asociācija “Lauku ceļotājs”, un viens no sertifikāta mērķiem bija pēc iespējas apiet citu jau pieļautās kļūdas, proti, nepieļaut, ka tūristu pieplūdums vienlaikus noplicina dabas vērtības. Izrādās, šī nostādne ir aktuāla arī pēc vairāk nekā divām desmitgadēm, un pērn šo sertifikātu saņēma 31 uzņēmums, no kuriem 11 – pirmo reizi. To vidū arī Engures ezera dabas parka glempings “Bērzciema lagūna”, kurā saimnieko Ieva un Mareks Neilandi. Ieva piekrita mums pastāstīt par savu pieredzi saimniekošanā.
Šī gada rudenī Ķemeru Nacionālais parks, kas aptver teritoriju vairāk nekā 38 tūkstošu hektāru platībā (un tas – neskaitot arī gabaliņu jūras), kārtējo reizi ieguva apliecinājumu, ka ir Eiropas ilgtspējīga tūrisma hartas pilnvērtīgs dalībnieks. Par to, ko sevī iekļauj vārdu salikums “ilgtspējīgs tūrisms”, par grūtībām un nedaudz – arī ideāliem, saruna ar Ķemeru Nacionālā parka (ĶNP) Dabas centra vadītāju Agnesi Balandiņu.
Latvija var lepoties ar daudzveidīgu dabu, kamēr ne visur Eiropā ir vilki, lūši, lāči un dažādas pārnadžu sugas. Diskusija par vilku sugas aizsardzību nereti saistīta ar iebildumiem par to, ka plēsēji uzbrūk mājlopiem, un mednieki uzstāj, ka medību limitu vajadzētu palielināt, lai regulētu arī citu sugu izplatību.
Talsu novada Abavas pagasta zemnieku saimniecības «Drubazas» saimnieks Ģirts Dzērve apsaimnieko 25 hektārus dabīgo pļavu, tostarp tās atjauno un, lai sabiedrību izglītotu dabas daudzveidībā, izveidojis Drubazu botānikas taku.
Par sakoptu vidi diendienā jārūpējas arī lauksaimniekiem, jo viņu saimnieciskajā darbībā rodas dažādi otrreizējas pārstrādes jeb lauksaimniecības iepakojumi – plēves, lielie maisi, ķīmisko līdzekļu, minerālmēslu un citu šķidrumu kannas. Kā panākt, lai arvien mazāk ir to zemnieku, kuri šo iepakojumu izmestu mežā vai grāvmalā, skaidrojām, sarunājoties ar lauksaimniekiem, atkritumu apsaimniekotājiem un jomas ekspertiem.
Kamēr vieni rudeņos priecājas par krāsainajiem toņiem kokos, citiem šis smukums sagādā pamatīgas raizes – kur lai liek no kokiem nobirušās lapas? Ja laucinieki rod izeju, mulčējot ar tām apstādījumus vai vienkārši iearot tīrumā, pilsētniekiem lielais savākto lapu daudzums rada problēmas. Tomēr šoruden, piemēram, SIA “Preiļu saimnieks” ieviesa jauninājumu zaļo atkritumu, tajā skaitā arī koku lapu, savākšanai.
Līvānu novada Jersikas pamatskola ir viena no nedaudzajām Latvijas ekoskolu pulkā, kas starptautisko Zaļo karogu 2023./2024. mācību gadā saņēma jau 17. gadu pēc kārtas. Turēties līmenī nav viegli, atzīst ekoskolas darba koordinatore, bioloģijas skolotāja Modrīte Pinupe. Viņa turpina kustības aizsācējas Jersikā Liliozas Silasproģes centienus bērnos jau no mazotnes ieaudzināt prasmi dzīvot un domāt apkārtējai videi draudzīgi.
“Kurzemē neatradīsiet nevienu upi bez bebra un viņa būvētā dambja,” saka laivu nomas uzņēmuma “Sofijas laivas” līdzīpašnieks Turaids Šēfers. “Bet es neteiktu, ka viņi vērtējami kā liela katastrofa, lai gan šo ūdens dzīvnieku ir daudz.”
Upes ir viena no lielākajām Latvijas vērtībām, kas ne tikai priecē ar skaistiem skatiem, bet galvenokārt ir nozīmīga ekosistēmas daļa. Dzīvojam ar pārliecību, ka viss dabā ir kārtībā un notiek saskaņā ar dabas likumiem, taču neapzināmies, cik ļoti viss ir mainījies, gan dabiskās īpašības, gan ekoloģiskā stabilitāte. Diemžēl Latvija joprojām atpaliek upju atjaunošanā un to ekosistēmu saglabāšanā, salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm.
Pie autoceļiem, muižām un parkos ne reti slejas skaistas koku rindas jeb alejas, kas tā vien atgādina pastkartītes skatus un liek neviļus iedomāties, kad un kādam nolūkam senā pagātnē tās stādītas. Lai arī liela daļa no tām ir aizsargājamas, ne viena vien aleja lemta aizmirstībai. Lai situāciju uzlabotu, Dabas aizsardzības pārvalde uzņēmusies vērienīgus aleju sakārtošanas darbus.
To, cik liela ir tekstilizstrādājumu ražošanas un atkritumu ietekme uz vidi, Eiropas Parlaments atgādina vairākkārt, tomēr tekstila atkritumi atkal un atkal nonāk poligonos. Ātrā mode un tirgotāju atlaides noteikti nesamazina vēlmi iegādāties ko jaunu, veco iemetot atkritumu urnā. Lai situāciju vērstu uz labu, der aizdomāties par to, kā tikt pie kā jauna, uz veikalu nemaz neejot.
