Kad Latvija kļūst par zemi „tur”

Šoreiz stāsts par Signi Andersoni, kas kopā ar mammu un diviem brāļiem reiz sevi varēja saukta par tukumniekiem. Taču tieši gadu pēc tam, kad Latvija iestājās Eiropas savienībā, Signes mamma  Inese, kā daudzi citi tautieši, saprata, ka nav citas izvēles, kā  vien kopā ar trim bērniem doties laimi meklēt citviet. Kļūt par migrantiem! 

Ak tad “fabrikā strādāsi”?

Vispirms uz Skotiju, kas tobrīd tika izvēlēta par gala mērķi, mamma ar  čemodānu rokās devās viena pati. Bet drīz vien viņai pievienojās arī Signe, kas tobrīd vēl mācījās tikai 8. klasē.  

– Neviens man tobrīd neprasīja, ko vēlos, jo tobrīd bija vien piecpadsmit. Atminos, ka mani aizveda ar trim čemodāniem uz lidostu un bija jānokļūst galamērķī – Mančesterā, kur sagaidīja mamma, lai pēc tam mēs dotos tālāk uz Skotijas ziemeļiem – uz nelielu pilsētiņu Fortviljamu (Fort William).  Patiesībā mūsu sākotnējais plāns bija doties prom visiem uzreiz, taču mamma secināja, ka uzreiz ar trim bērniem iekārtoties uz dzīvi būs grūti. Drīz vien jau viens pēc otra mums pievienojās arī jaunākie brāļi.

– Kā juties, dodoties prom? Vai bija kāds nosodījums no tiem, kas palika  Latvijā?

– Cik es atceros – draugi bija pat priecīgi un sajūsmināti, jo tas bija laiks, kad iespējas tā brīvi visiem ceļot bija salīdzinoši ierobežotas. Viņi viennozīmīgi mani atbalstīja. Vienīgi ar labāko draudzeni bija bēdīgāk, jo mēs bijām ļoti tuvas. Atminos gan, ka no skolotājām izjutu nelielu skepsi, bet, iespējams, tas bija manis pašas rakstura dēļ, kas nu nav nekāds mērenais. Kad vēl mācījos jaunākajās klasēs, atceros, kā domāju: kam man to angļu valodu vajag. Savukārt tikko uzzināju, ka braucu prom, sadomāju, ka tieši vairs latviešu valodu nevajag mācīties… Tajā brīdī man pat izvērtās asas diskusijas ar latviešu valodas skolotāju, kas pārmeta nemācīšanos. Savukārt es – kā jau vēl pavisam jauns skuķis – viņai pretī: “Braukšu prom un pelnīšu vairāk nedēļā, nekā tu, skolotāj, mēnesī!” Protams, tas viņu izsita no komforta zonas, un viņa man pretī: “Ko tad tu tur darīsi? Visu mūžu fabrikā strādāsi? ”

Šobrīd varu teikt, ka vairāk tomēr piepildījās manis teiktais… Fabrikā es esmu nostrādājusi salīdzinoši īsu laiku. Toties ieguvu  Anglijā izglītību, labu darbu – kopumā par dzīvi nesūdzos.  Bet, jā, vairāk noraidošu attieksmi, vēl Latvijā esot, jutu tieši no pedagogiem. “Ko tad tu tur brauksi? Ko tad tu tur darīsi?” Tie bija jautājumi, kurus regulāri saņēmu. Bet, kā jau minēju, – man tobrīd bija tikai 15 un nebija nekādas izvēles – bija jābrauc pie mammas.

– Dodoties prom, bija jau kāds rīcības plāns par to, ko un kā darīsiet? 

– Tāda nebija – tikai trīs lielās somas ar lietām, kas, kā omei šķirta, varētu noderēt manai mammai. Sākumā mēs dzīvojām mazā, bet kārtīgā istabiņā. Virtuve bija koplietošanas, bet bija arī savas ekstras, piemēram, televizors. Tāds neliels kopmītņu variants. Bet tas bija uz brīdi – varbūt kādus pāris mēnešu, līdz mēs ievācāmies dzīvoklī, kas jau bija gana liels, lai pie mums varētu dzīvot arī brāļi. Darbu meklēt arī nebija manos plānos, jo biju vēl tikai pusaudze. Toties tiku uzreiz pierakstīta skolā, kur mācības vajadzēja uzsākt jau augustā.  Darbu es gan arī atradu, bet tikai paralēli skolai – gāju tīrīt nakts klubu pēc pasākumiem. Tad ar laiku, kad uzlabojās valodas zināšanas, sāku pieskatīt  bērnus jeb piestrādāju par auklīti. Darbu principā atradu tikai ar paziņu starpniecību. Pamēģināju vienu, tad mani ieteica tālāk vai kāds cits – tā  kaut kādu naudiņu piepelnīju.

Lai nebūtu, kā āpsis alā

To, vai dzīvi apgrūtinājusi valodas barjera, šobrīd Signe vairs neatminas, jo ātri to pārvarējusi. Tāpat pieradusi pie kultūras, sadzīves atšķirībām – piemēram, pārtikas produktiem, ēdieniem.

– Visgrūtāk bija pierast pie diviem krāniem; pa vienu tek auksts, pa otru – karsts. Tas bija neierasti, un nevarēju izdomāt, kā tad mazgāties –  tā, lai salst, vai – lai plaucē? Iespējams, ka es tik daudz ko nemanīju, jo biju ļoti jauna, biju atvērta visam, un tad tās citādās lietas tik ļoti neievēro. Man bija ļoti viegli adaptēties.  Es dzīvoju ar domu, ka katram ir savas kultūras iezīmes un katrs ir savādāks, visiem to ir jāmācas pieņemt, un tie, kas to nespēj, dzīvo kā tādi āpši alā. Es nevaru teikt, ka šeit bija kādas problēmas vai kaut kas, pie kā es nevarēju pierast. Valoda, protams, ir tā, kas ierasti ir galvenais traucēklis, bet es tiešām to ātri apguvu. Man pat skolā bija piesaistīta skolotāja, kura man veltīja papildu laiku angļu valodas apmācībai. Šķiet, ka jau pēc pāris gadiem man vieglāk bija komunicēt angļu, ne latviešu valodā. Kad sāku to izmantot ikdienā, sapratu, ka tā ir tik ļoti vienkārša – nebūt ne tāda, kā latviešu valoda, kas ir ļoti piesātināta, jo tajā ir iespēja vienkāršas lietas izteikt tik daudz un dažādos veidos.

–  Kā vietējie jūs pieņēma?

– Es vairs tik labi neatceros, bet šķiet, ka attieksme bija ļoti laba.  Iespējams, tas tādēļ, ka bijām ļoti mazā pilsētiņā un nebija vēl arī sācies lielais latviešu izbraukšanas vilnis. Līdz ar to uz vietas mūsu nebija tik daudz un vietējiem likāmies interesanti, tā kā nedaudz pat eksotiski. Patiesībā viņus vēl joprojām tas fascinē. Lielbritānijā dzīvoju jau 15 gadus un vēl tagad  mani angļu draugi saka, ka apbrīno mani –  kā es tā varēju sakrāmēt  čemodānus un pārcelties uz svešu valsti, kurā runā svešā valodā?! Principā uzsāku dzīvi no nulles!

Šobrīd gan daudz kas ir jau mainījies. Kad cilvēki no citurienes sāka braukt šurp lielā skaitā  (tie jau nebija tikai no Latvijas, bet brauca arī no Lietuvas, Polijas un citām valstīm), daudzu vietējo attieksme kļuva citādāka. Bija redzama šķelšanās. Daļa vietējo akceptē migrantus, jo uzskata: ja tu strādā un maksā nodokļus, tad viss ir kārtībā. Taču tāpat ir daļa, kas domā aptuveni tā: jūs esat migranti,  tātad nekas jums nepienākas! Pati uz savas ādas gan to neesmu izjutusi vai, var jau būt, vienkārši īsti nepievēršu uzmanību.

Vai Latvija gatava migrantiem?

Mazliet apdomājusies, Signe tomēr atceras pāris piedzīvotu incidentu, kad viņa saukāta par “svešo migrantu”. Un situācija, šķiet, saasinājusies Lielbritānijas lielās atdalīšanās jeb «brexit» laikā. Daudzi, pieprasot izstāšanos no Eiropas Savienības, to argumentēja tieši ar līdzšinējo valsts piekopto migrācijas politiku.  

–  Es neļāvu sevi tam ietekmēt. Sapratu, ka situācija jāpieņem tāda, kāda tā ir, un jādzīvo tālāk. Vienīgais, kas biedē, ir neziņa. Divu gadu garumā norisinās dažādas diskusijas, kā būs pēc «brexit», un tās arvien turpinās. Decembrī izstāsimies un tad arī zināsim, kā būs.

– Vai uzturēji un uzturi kontaktus ar citiem latviešiem ?

– Es kontaktējos gan ar vietējiem, gan latviešiem. Tie, kas bija manā vecumā, tie vairāk bija vietējie, jo no Latvijas jauniešu tur vispār nebija. Bet latvieši bija mammas draugi. Principā varu teikt, ka mani draugi pārsvarā ir  no vietējiem, ar kuriem  ļoti labi satiku un nebija nekādu problēmu. Draudzējoties  pat neizjutu to, ka esmu tomēr no citas valsts. Mūsu starpā netika šādas tēmas aizskartas! Esmu biju un esmu vienkārši “Signe”.

Patiesībā vēl joprojām daudz pārmetumu saņemu tieši no latviešiem –  par to, ka esmu aizbraukusi, ka  dzīvojam labāk… Bet neviens jau nezina, kam mēs esam izgājuši cauri. Pieņemu gan, ka Latvijas iedzīvotāji ir tik negatīvi noskaņoti pret migrantiem, jo paši dzīvo salīdzinoši ne tik labos apstākļos un viņiem grauž tas, ka kāds varbūt var atbraukt un saņemt izremontētus dzīvokļus, kad pašiem jādzīvo no algas līdz algai, graustos. Es domāju, ka Latvija nav gatava uzņemt migrantus. Latvijai ir jāsāk vispirms ar savējo nodrošināšanu. Lielbritānijā tomēr sistēma ir tāda, ka viņi uztur savus iedzīvotājus, uztur nodokļu maksātājus, pat, ja viņi ir nepilsoņi. Un  tikai pēc tam tiek palīdzēts bēgļiem.

– Kā pati uzņēmi migrantu pieplūdumu?

– Domāju, ka esmu ļoti pieņemoša Patīk cilvēki, kuriem ir dažādi stāsti, dzīves pieredze. Grūti iet vienīgi ar rumāņiem – nu nekādi nespēju ar viņiem atrast kopīgu valodu, ne darbā, ne privātajā dzīvē. Viņi man šķiet bezgala nesaprotama tauta. Viņi grib ņemt, bet pretī neko negrib dot.

Apziņa par latvisko sevī – līdz ar bērniem

Sākot dzīvot Skotijā, par tādām lietām kā “latviskums“ vai “patriotisms“ Signe nav pat domājusi. Tas viņu nemaz nav interesējis. Bet viss mainījās, kad piedzima pašas bērni un gribējās viņiem pastāstīt, parādīt, no kurienes ir mamma, kāda ir latviešu kultūra.

– Arī  pašai radās  lielāka interese –  gribēju iesaistīties dažādos pasākumus, ļoti iepatikās latviešu tautas tērpi.  Bija sajūta, ka tas tomēr ir svarīgi – saglabāt savu identitāti. Tad arī sāku iesaistīties latviešu biedrībā, sāku dejot tautas dejās, un tas viss aizgāja plašumā. Tad arī, piemēram, uzzināju, ka Londonā jau 70 gadus ir latviešu skoliņa, ko dibinājuši trimdas latvieši, jo bija šķitis svarīgi saglabāt šo latviskumu. Manī tas raisīju patiesu cieņu un arī nostiprināja pārliecību, ka tas ir mūsu pienākums – lepoties ar savām saknēm. Un arī vietējiem tas ir  interesanti, jo, kad organizējām kultūras dienas, visi tās aktīvi apmeklēja un ar interesi notiekoši vēroja.

Latvijā – vecumdienas un vasaras

Ar bērniem Signe mājās allaž centusies runāt latviski, tāpat iepazīstinājusi ar tradīcijām, taču – neuzspiežot. Viņas pieredzē ir bijuši arī mēģinājumu atgriezties uz dzīvi Latvijā, taču tas nav izdevies ne praktiski, ne arī morāli tobrīd tam bijusi gatavo. Šobrīd? Tādu iespēju pat neizskatot.

– Kad man palika 17 gadi, šķita, ka esmu jau tik spējīga un pieaugusi, vārdu sakot, galvā svilpoja vējš. Vispirms izdomāju, ka man vairs nav vajadzības mācīties –  sāku strādāt.  Un tad izdomāju, ka man ir apnikusi arī Skotija,  ka braukšu atpakaļ uz Latviju. Nosacīti pabeidzu devīto klasi un domāju, ka došos uz profesionālo vidusskolu.  Taču atgriežoties… sapratu, ka īsti Latvijā vairs nejūtos labi, šķita, ka neiederos. Vasara, kad  notika visādi pasākumi, tusiņi, zaļumballes, viss bija forši, bet, kad nāca rudens…  Sapratu, ka es vairs negribu palikt Latvijā, ka tas vairs nav priekš manis un es tur savu nākotni neredzu. Toties iepazinos ar Emīla tēti jeb savu bijušo vīru, kurš tajā laikā dzīvoja Īrijā. Tā nu viss iegrozījās tā, ka septembrī pārvācos pie viņa un paliku tur. Bet atkal – biju nelaimīga, jo tie bija dziļi lauki, man nebija auto vadīšanas tiesību un es visu laiku jutos izolēta – pat uz darbu pansionāta mani veda un aizveda. Nejutos vairs tā, ka kaut to daru sev… Bet mēs izlēmām apprecēties un atkal – sākām dzīvot Latvijā. Bet… jutu, ka viss iet uz leju, ka esmu nelabvēlīgos apstākļos. Sākumā dzīvojām Liepājas pusē, tad pārcēlāmies uz Rīgu, taču tas neko nemainīja. Atminos, ka gatavoju ēst un domāju: man nepatīk katli, kurus esmu nopirkusi, plīts šķita par zemu – nekas man tur nepatika… Mēs reāli mocījāmies, un sakrita tā, ka vīrs palika bez darba. Tad nu teicu: nebūs te nekas, braucam prom. Tad jau es pati sāku meklēt sludinājumos un atradu darbu Pīterboro (Peterborough…)

– Kad pēdējo reizi biji Latvijā?

– Tas bija 2015. gada vasarā un, ja godīgi, šobrīd neesmu apsvērusi atgriešanos. Man tas gan ir ienācis prātā, īpaši vasarās, bet tās ir tādas kā iedomas par to, ka Latvijas vasarās var  visur peldēties, telti celt pļavās, ka neviens tevi īpaši nesodīs… Tajā pašā laikā es apzinos, – ja es arī Latvijā dzīvotu, nevarētu tā vienkārši iet, skriet un darīt, ko gribu. Tādēļ, visticamāk, Latvijā es neatgriezīšos – vismaz tuvākajā nākotnē nē. Bet, ja, piemēram, izdotos, velētos Latvijā nopirkt īpašumu, kurā pavadīt vasaras savās vecumdienās, kur būt prom no visiem… Tas ir tas, kas saista!

 

 

Komentāri

  1. Tika tika gramatika… Hei, NTZ, pirms publicējiet, vismaz pārlasiet savu rakstu. Tajā katrā rindkopā ir pareizrakstības kļūdas. Nav skaidrs arī šī raksta mērķis un konteksts.
    Piebildei, vai cienītā Signe kādu skolu ir pabeigusi? Kaut gan, jā, zinu zinu to veco anektodi – ar integrāli pa purnu neiedosi un arī zupu neizvārīsi.

  2. man gan viss skaidrs, un nereti piemeklē doma, ka es neiederos šajā valstī, starp šiem cilvēkiem. ne jau slikti, vienkārši nepatīk tāda sīkumainība un nespēja, bailes, kūtrums pastāvēt par sevi, un, ja kāds tāds būs, tad skaudības pēc paši nokaus. iespējams viss notiek kā notiktdams un Latvijă latvieši ar laiku būs mazākumtautība, un neviens cits kā vien paši skabargu meklētāji citu acīs, būsim vainīgi. bet kā saka, neviens te netur, laimi var meklēt arī citur, kas laikam būs arī jādara!

Atbildēt uz Pa to laiku Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *