Latvija ir dižkoku zeme  

Dižkoki ir viena no Latvijas dabas neatņemamām vērtībām, pieminekļiem. Tie ir senatnes liecinieki, kas mēdz būt saistīti arī ar dažādiem vēstures notikumiem. Turklāt jo vecāks top koks, jo lielāka tā loma un vērtība bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Tajos mājvietu rod dažādu retu un aizsargājamu sugu pārstāvji – zīdītāji, putni, kukaiņi, sēnes un citi organismi

NOVADI ZAĻO

Mums ir tūkstošiem dabas pieminekļu

  1. gadā dabas pētniece Julita Kluša žurnālā “Vides Vēstis” aicināja skaitīt, cik dažādu sugu gada laikā iespējams novērot uz dižkokiem. Pēc tam septiņi dalībnieki kopā ziņoja par piecu sugu 14 kokiem. Pēc akcijas iniciatores apkopotās informācijas, kopīgiem spēkiem atrasts un nofotografēts vairāk nekā 250 dažādu sugu (no tām 16 – īpaši aizsargājamas, retas vai zinātniski nozīmīgas, t.sk. divas jaunas sēņu sugas Latvijā). Visvairāk novērojumu un vislielākais sugu skaits uz dižkokiem ir par ķērpjiem (aptuveni 85 sugas) un kukaiņiem (aptuveni 70). Vēl bieži tika novērotas sēnes (apmēram 30 sugu). Turklāt uz viena, visrūpīgāk apsekotā dižkoka (oša), kuru visu gadu vēroja Mārīte Ramša, tika saskaitītas pat vairāk nekā 160 dažādas sugas. “Pētījums vēlreiz apliecināja, ka dižkoki ir bagāti gan ar daudzveidību, gan retumiem,” akcijas apkopojumā secināja J. Kluša.

Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Rēna informē, ka DAP datu pārvaldes sistēmā Ozols līdz šī gada 30. jūnijam reģistrēti 19 717 koku – gan tie, ko apsekojuši pārvaldes darbinieki, gan tie, par kuriem saņemta informācija no citiem avotiem, piemēram, pašvaldībām vai iedzīvotājiem. Jāpiemin, ka kokus, par kuriem ziņo iedzīvotāji un pašvaldības, sākotnēji Ozolā klasificē kā “nav definēts” un tikai pēc pārbaudes dabā tiem piešķir attiecīgo statusu. No tiem 12 057 ir valsts nozīmes aizsargājamie, 4537 – potenciālie, bet 299 ir vietējas nozīmes dižkoki. Savukārt 308 ir atzīmēti kā īpatnēji koki. DAP datu pārvaldes sistēmā biežāk pārstāvētās sugas ir parastais ozols (4882 koki), parastā priede (2540) un parastā liepa (1343). “Saskaņā ar pašreizējo likumdošanu par dižkokiem uzskatāmi visi koki, kas sasnieguši Ministru kabineta noteikumos noteiktos izmērus. Pat ja koki nav reģistrēti sistēmā Ozols vai teritorijas plānojumos un uz tiem nav informatīvās zīmes, ozollapas, uz tiem tāpat attiecas visas dižkoku aizsardzības prasības,” skaidro M. Rēna.

Apsekojot dižkokus dabā, DAP darbinieks vērtē to veselības stāvokli, bojājumus un apdraudējumus. Ja konstatēta dižkoka bojāeja (nolūšana, nokalšana, nozāģēšana vai cits iemesls), arī šīs ziņas tiek ievadītas Ozolā. Savukārt kokiem, kas gājuši bojā, bet pilda, piemēram, aizsargājamu sugu dzīvotnes funkcijas un ir bioloģiski vērtīgi, piešķir statusu “sausoksnis/kritala”. Dižkokus, kas gājuši bojā vai dabā vairs nav atrodami, sistēmā apzīmē ar statusu “likvidēts”. Šobrīd reģistrēti 242 tādi koki, par ko zināms, ka tie gājuši bojā, nolūzuši vai izsniegta atļauja to nociršanai. Atbilstoši MK noteikumiem aizsargājamā koka nociršana (novākšana) pieļaujama tikai tad, ja tas kļuvis bīstams un nav citu iespēju novērst tā bīstamību, veicot sakopšanu (apzāģējot zarus, izveidojot atbalstus u.tml.), kā arī saņemta DAP rakstiska atļauja.

Dižkoku izvietojums Latvijas teritorijā ir samērā vienmērīgs. Salīdzinot ar pārējo valsti, nedaudz lielāks to blīvums ir Vidzemē, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā, bet mazāks – Latgalē.

Vecīšu apzināšanā daudz darījusi sabiedrība

Liels atbalsts un palīgi dižo koku apzināšanā ir arī iedzīvotāji. “Regulāri saņemam ziņas par iespējamiem dižkokiem. Pārvaldes inspektori iespēju robežās cenšas šos kokus apsekot un uzmērīt. Bieži vien tie pēc mēriem atpaliek no dižkokiem, tādēļ Ozolā tos reģistrē kā potenciālus dižkokus vai īpatnējus kokus,” teic M. Rēna. Par godu valsts simtgadei DAP rīkoja akciju-iniciatīvu “Dižošanās – Latvijai 100”, kuras laikā no 2017. līdz 2020. gadam sistēmā Ozols reģistrēti 2679 jauni koki. Datus par lielāko daļu (teju 2500 varenajiem) 2018. gadā iesniedza dabas pētnieks Arnis Bērziņš. No visiem iniciatīvā pieteiktajiem 395 ir valsts nozīmes, bet viens – vietējas nozīmes dižkoks, savukārt 1513 tika novērtēti kā potenciālie dižie. 133 pieteikto koku statuss vēl nav pārbaudīts. Daļa no iedzīvotāju pieteiktajiem dižkokiem neatbilda MK noteikumu kritērijiem.

M. Rēna piebilst, ka datus par lielajiem kokiem DAP sniedz arī studenti un novadpētnieki. Piemēram, pērn novembrī kāda Latvijas Lauksaimniecības universitātes studente, gatavojot bakalaura darbu, apsekoja šos dabas pieminekļus Auces novadā un sniedza informāciju par 62 jauniem un potenciāliem dižkokiem. Ilgus gadus aktīva un aizrautīga dižkoku apzinātāja ir novadpētniece limbažniece Daina Čakste. Dižkoku apzināšanai Dainas kundze pievērsusies, kad kopā ar aktīvistiem Gunti Eniņu, Imantu Ziedoni, Andri Grīnbergu, Alfrēdu Andrusu un citiem kā laba kādreizējā Limbažu rajona pārzinātāja devusies pa mežiem skatīt kokus, akmeņus un citus dabas pieminekļus. “Bijām pulciņš šādu domubiedru un savā laikā teju katru sestdienu un svētdienu kaut kur braucām,” stāsta sarunbiedre. Vēlāk limbažniece jau individuāli meklējusi un reģistrējusi dažādas dabas vērtības, arī dižkokus. 2010. gadā viņa izveidoja Limbažu novada dižkoku sarakstu, kurā tobrīd bija 428 varenie. Pēdējos gados novadpētniece kokus apzina lielākoties Katvaru pagastā. Dižošanās akcijai viņa sniedza ziņas par 18 kokiem minētajā teritorijā. Beidzamā laikā gan viņai īsti nesanākot doties diženo meklējumos, bet tāpat vairāki jau pamanīti lauku māju apkārtnē un kaimiņos Katvaru pagastā. Ķipēnu muižas koku alejas galā aug veselīgs un resns vītols, bet pie muižas – varens ozols un liepa. Pie kaimiņu mājām aug dižozols, kas nav vēl uzmērīts. Arī viens no tuvīniem bērziem jau ir potenciāls dižais. “Esmu Latvijas patriote un dabas mīļotāja. Augstu vērtēju lielus kokus, kas saglabāti. Latvija ir dižkoku zeme. Mums to ir daudz un dažādu sugu,” teic D. Čakste.

Kopš pērnā gada par lielajiem kokiem var ziņot, izmantojot DAP izveidoto dižkoku apzināšanas rīku, kas meklējams vietnē Daba.gov.lv, sadaļā “Aktualitātes / Sabiedrības līdzdalība”. Laikā no 2020. gada decembra līdz šī gada 15. jūnijam iedzīvotāji tajā iesnieguši datus par 76 kokiem.

Arī dižie jāsaudzē

M. Rēna stāsta, ka kopš šī gada DAP, sūtot vēstuli, informē zemes īpašniekus par viņu īpašumā konstatētajiem jaunajiem dižkokiem. Ar to DAP aicina pievērst saimnieku uzmanību īpašumā esošo dižkoku apsaimniekošanai un aizsardzībai – neart zemi zem to vainagiem, neapzāģēt zarus, izcirst tuvumā augšos krūmus un appļaut zāli. “DAP un Lauku atbalsta dienests apmainās ar informāciju, ja tiek konstatēta dižkoku iznīcināšana. Dienests arī kontrolē, kā lauksaimnieki ievēro dižkoku aizsargjoslu saglabāšanu. Ja konstatē pārkāpumus, attiecīgi piemēro platību maksājumu samazinājumu,” skaidro DAP pārstāve. Pārvalde galvenokārt soda par dižkoku apzinātu nociršanu bez nepieciešamajām atļaujām. Par to ierosina arī krimināllietas. Ar aizsargājamu koku ciršanu un bojāšanu gan saistās salīdzinoši maz pārkāpumu.

Pēc MK noteikumiem, aizsargājamā koka zona vainaga projekcijas platībā, kā arī 10 m plata josla ap tiem ir dabas pieminekļa teritorija. Tur aizliegts veikt darbības, kas var negatīvi ietekmēt aizsargājamā koka augšanu un dabisko attīstību, mainīt vides apstākļus, iznīcināt dabisko zemsedzi u.c. Sods par to, ka dižkoka aizsargjoslā ieauguši koki un krūmi, gan nav paredzēts. Īpašniekiem jāpatur prātā – ja aizsargājamo koku nomāc vai apēno jaunāki koki un krūmi, atļauta to izciršana koka vainaga projekcijā un tai piegulošā zonā atbilstoši normatīvajiem aktiem. Arī DAP jau vairākus gadus organizē dižkoku atbrīvošanas talkas. 2017. gadā Pasaules Dabas fonds sadarbībā ar pārvaldi rīkoja dižkoku atbrīvošanas talku Gaujas Nacionālā parka teritorijā un dabas liegumā “Eglone”, 2018. gadā atbrīvoti dižkoki Madonas un Auces pusē, 2019. gadā – Ciblas novadā, kā arī Lonastes un Irbes upes krastos. “Tie ir tikai daži piemēri, jo dižkoku atēnošanas talkas DAP reģionālās administrācijas rīko regulāri. Dažādu talku organizēšanā iesaistās arī pašvaldības, nevalstiskās organizācijas un entuziastu grupas,” stāsta M. Rēna.

Iedzīvotāji novērtē un lepojas

Limbažu novada Vidrižu pagasta brīvdienu mājas “Medņi” saimnieks un kustības “Spēkozols” izveidotājs Ivars Šmits jau trešo gadu izsludinājis fotokonkursu “Eiropas dižkoku lielvalsts – Latvija”. Dalībniekiem jānofotografējas ar sev tīkamo dižkoku un Latvijas karogu un attēls līdz septembra beigām jāievieto sociālajās vietnēs Facebook.com, Instagram.com vai Twitter.com, pievienojot tā atrašanās vietu un tēmturi #dižkokulielvalsts.

“Medņu” apkārtnē aug vairāki ozoli – septiņi koki ir pieauguši, vairāki ir pusaugu vecumā, bet trejdeviņi jauni iestādīti Svētozolu birzī. Dižkoka izmēriem atbilst viens – Aģes dižozols. Tā apkārtmērs pēdējos 12 gados ik gadu pieaug par 4,6 cm. Šogad koka apkārtmērs sasniedzis 5,52 m. “Kad pēc padomju okupācijas atguvām savas dzimtas viensētu “Medņi”, mans tēvs Kārlis savās bērnības dienu takās Aģes upes krastā no jauna atklāja vareno dižozolu. Tas bija ieaudzis krūmos un krasta kokos, bet pēc atbrīvošanas un apēnošanas atklājās visā savā varenumā, slejot zarus pāri upei no tās stāvkrasta malas. Nosaucām to par Aģes dižozolu,” stāsta sarunbiedrs. Pēdējos 15 gadus tas iedvesmojis vidrižnieku izzināt dižkokus un apzināties, ka Latvija ar otru lielāko dižkoku blīvumu tūlīt pēc Lielbritānijas ir Eiropas dižkoku lielvalsts. “Tas mani iedvesmoja radīt kustību “Svētozols”, kuras mērķis ir godāt dabu, cienīt un kopt mūsu ozolus, baudīt to spēku un iedvesmu, saimniekot ilgtspējīgi un nest latvisko pasaulē,” atklāj I. Šmits. Šogad Aģes dižozols pieteikts konkursam “Eiropas gada koks”, kurā, cik zināms, Latvija piedalās pirmoreiz. “”Medņu” apkārtnē mūsu ģimene rūpējas par vairākiem ozoliem, kas nav dižie, taču ir ainaviski skaisti: Medņu svētozols, Pērkonžuburs, Saimnieks Osvalds, Ražas sargs un, protams, arī skaistais un romantiskais zemzarītis Randiņa ozols, zem kura zariem notikušas gan krustabas, gan kāzu līdzināšanas rituāli,” viņš stāsta.

Brīvdienu mājas saimnieki rūpējas arī par to, lai augtu nākamie dižkoki. Pirms 10 gadiem, kad atzīmēta “Medņu” viensētas 200. gadskārta, kopā ar ģimeni, radiem, draugiem, kolēģiem, skautiem un gaidām blakus mežam iestādīta trejdeviņu spēkozolu birzs. Tā pa šiem gadiem saudzēta no meža zvēriem un jau sākusi ieaugt. “Birzs kļūst par skaistu vietu, kur atpūsties, sakārtot domas, nomierināt prātu un uzrunāt Dievu. Šobrīd rit process, lai reģistrētu šo birzi kā Vidrižu pagasta vietējas nozīmes īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, tā nodrošinot tās ilgmūžību,” atklāj I. Šmits.

Jautāts, ko viņam nozīmē dižkoks, vidrižnieks teica, ka tas ir mūsu tautas pašapziņas simbolu. Tāpat tas ir ļoti skaista un varena dabas ainavas izpausme. “Atbilstoši latviskajai dzīvesziņai dižozols ir Pasaules jeb Austras koks, kura saknes saistītas ar zemes jeb Mārisko pasauli, stumbrs ar vidus pasauli, kurā dzīvo cilvēki, dzīvnieki un citas dzīvās būtnes, bet koka lapotne saistīta ar debesu jeb dievišķo pasauli,” skaidro I. Šmits.

UZZIŅAI

Koks dižkoka statusu iegūst, sasniedzot noteiktu apkārtmēru vai augstumu. Dižuma mēri, kas definēti Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr.264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”, noteikti 54 vietējo un citzemju sugu kokiem.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.