Attēlam ir ilustratīva nozīme

Brīvība, ar kuru jārīkojas atbildīgi

Jau esam vēstījuši, ka, neskatoties uz pandēmiju, Latvijas mediji, to skaitā arī reģionālie ir iesaistījušies Rīgas Stradiņu universitātes un Vidzemes augstskolas projektā – apgūst to, kā pētīt, runāt un, galu galā, rakstīt par migrācijas  problēmjautājumiem. Apskatāmo tēmu loks ir gana plašs un mediju pārstāvjiem ir iespēja iepazīties gan ar pētnieku personīgo pieredzi, gan palūkoties uz migrācijas politiskajiem, sociālajiem, arī vēsturiskajiem un pat psiholoģiskajiem aspektiem. Vienlaikus tiek skarti arī citi – ne tikai žurnālistikai, bet arī sabiedrībai kopumā būtiski jautājumi, piemēram,… vārda brīvību, kas laikā, kad teju katrs var publiski izpausties dažādās platformās, kļūst arvien aktuālāks.

Esam salīdzinošu neierobežoti

Kā uzsver RSU docents Ivans Jānis Mihailovs, kura vadībā tika aplūkoti vārda brīvības dažādie aspekti (jo īpaši šīs brīvības juridiskais pamatojums), Latvijas mediji, pasaules mērogā lūkojot, ir salīdzinoši neierobežoti. Proti, pērn preses brīvības indeksā 180 valstu vidū Latvija bija salīdzinoši augstajā 24. vietā. Piemēram, lietuvieši nedaudz iepaliek – ir 30., savukārt igauņi atkal ir priekšā – atrodas 11. vietā. Tajā pašā laikā jāpiebilst, ka pelnus uz galvas par to, ka iepaliekam, salīdzinājumā ar Ziemeļu kaimiņiem, lieki kaisīt arī nevajadzētu, jo lielvalsts tepat kaimiņos, tas ir Krievija, atrodas tuvu saraksta beigām, kas nozīmē, ka apspiesta žurnālistika un cenzūra Krievijā ir fakts nevis izdomājums. Tajā pašā laikā I. J. Mihailovs vairākkārt atgādina, ka vārda brīvība ir liela atbildība un, publicējot vai publiskojot kādu informāciju, attēlu, zīmējumu u.tml., allaž svaru kausos jāliek arī tas, kāds ir šīs publikācijas mērķis un sabiedrības iespējamais ieguvums, it īpaši, ja vienlaikus tiek aizskartas kādas personas intereses. “Vārda brīvība – bez tās nepastāv demokrātija un tai būtu jāuzlabo katra indivīda dzīve kvalitāti,“ – tā I.J. Mihailovs. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka iespējai brīvi paust savus uzskatus, kas ir nostiprināta arī Latvijas republikas Satversmes 100. pantā, protams, ir arī savas negatīvās sekas.

Viedoklis, fikcija vai informācija?

Latvijā nav daudz tādu gadījumu, kad kāds, pateicoties rakstītājam vārdam, būtu tiešām sēdējis aiz restēm. Taču tiesu prakse veidojas un vienlaikus – pilnveidojas. Viens šāds sprieduma piemērs (2012. gadā), kas tika pieņemts par dzejnieka Riharda Bargā sacerējumu «Tenkas». “Provokatīva grāmata ar interesantiem gadījumiem, kur aprakstītas personas dažbrīd divdomīgās situācijās. Un vairākas personas bija vērsušās pret rakstnieku un izdevniecību, uzskatot, ka ir aizskarts viņu gods un cieņa, privātā dzīve.” Augstākās tiesas secinājums bija, ka jaunrades un izteiksme brīvība nav absolūta – tā var tapt ierobežota ar mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības. (Grāmatu neatļāva publicēt piecu gadu garumā!) Tomēr šajā gadījumā tiesa uzvēra, ka fakti no fikcijas ir nošķirami un ir svarīgi, kāda žanra literārais darbs tas ir.  “Riharda Bargā viedoklis bija, ka tiešā veidā neviena persona grāmatā nav nosaukta un, ja kāda sevi atpazīst, tad tā ir personas problēma, jo pats darba nosaukums jau liecinot, ka tas nav “dokumentāls” darbs.”  Turpinot tirzāt izpratni par vārda brīvību, I. J. Mihailovs skaidro, ka līdzīgi, kā tas ir ar “fikciju” un “realitāti”,  fundamentāla atšķirība ir arī starp “informāciju” un “viedokli”. “Informācija pretendē uz objektivitāti – tai tādai jātiecas būt. Un par nepatiesas, neprecīzas informācijas izplatīšanu var nākties atbildēt tiesībsargājošās iestādēs. [..] Savukārt uzskats, viedoklis ir absolūti subjektīvs un to nav jāpamato fakta notikumā. Pēc būtības man ir pavisam minimālas iespējas būt sauktam pie atbildības par saviem uzskatiem (Latvijas likumdošanā gan ir daži izņēmumi, par ko tālāk. – Red.). Man savi uzskati nekādā gadījumā nav jāpamato un ir tiesības brīvi tos pausts. Bet no mediju darbu prakses raugoties, ir jānodala informācija no uzskatiem! Un ir gan gadījumi, kad tieši šī nenodalīšana var liecināt par zināmām problēmām mediju darbībā, var “sajaukt galvu” un liecināt par to, ka mediju darbībā nav kvalitatīva,” skaidro pētnieks.

Turpmāk vēl.

Liena Trēde

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.