Kad šī gada 20. augustā finanšu komitejas sēdē deputāti skatīja jautājumu par nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm Tukuma tirgum, vienlaikus radās diskusija par tā nākotni. Tā īpašnieces – SIA «Tukuma rajona patērētāju biedrība» – valdes locekle Irina Taube, kas bija aicināta sēdē piedalīties, deputātiem atzina, ka pēc sezonas uzņēmums samazinās darbinieku skaitu, bet no nākamā gada janvāra plāno apturēt tirgus darbību. Tas gadījumā, ja situācija un pašvaldības attieksme nemainīsies. Vienlaikus viņa norādīja, ka tirgus Tukumā ir tradīcija, kas šajā vietā pastāv no 1948. gada. “Atgādinām, līdz šim mēs esam centušies būt soli priekšā citiem: kad mainījās Ministru kabineta noteikumi [rūpniecības preces vairs neļāva tirgot zem klajas debess], veicām vērienīgu būvniecību, tobrīd ieguldot 270 000 latu, lai radītu vietu tirgotājiem. Protams, var runāt par šīs ēkas kvalitāti, bet to, ko prasīja, mēs izdarījām.” Deputāts Artis Jomerts iebilda, ka lielais paviljons tagad jau būtu jāremontē, turklāt tajā nav apkures un no celtniecības viedokļa darbs tajā paveikts neprofesionāli – tur nevietā ir gan ūdens tecējis, gan reģipsis atvēries. I. Taube skaidroja, ka tirgus strādā trīs reizes nedēļā pusi dienas, lai gan varētu to darīt katru dienu; esot iespēja pat ēkai uzbūvēt otro stāvu, bet tolaik bijušas tādas prasības, tāpēc arī tāds projekts izveidots: “Mēs ar tirgu nepelnām. No 2012. gada neesam paaugstinājuši nomas maksu par tirdzniecības vietām, lai noturētu tirgotājus un piesaistītu pircējus. Būsim reāli – tirgus balstās uz zemniekiem un individuālajiem darba veicējiem, līdz ar to tas vairāk ir sociāls projekts. Turklāt, kā jau teicu, tas strādā tikai trīs reizes nedēļā, turklāt pusi dienas – diemžēl vēsturiski šāda kārtība ir izveidojusies. Taču administrācija tiek uzturēta un nodokļi ir jāmaksā – es esmu komersante un ar labdarību nodarboties nevaru.” Tobrīd vēl deputāts Aivars Volfs tirgus direktorei pārmeta neieinteresētību, sakot, ka viņa kā zemes nomniece neesot darījusi neko, lai situāciju uzlabotu un tirgus aprīkojumu sakārtotu; gadiem ilgi tirgotāji stāvējuši ūdens peļķēs, līdz ierīkots bruģis – ja reiz uzņēmums nespējot tirgū saimniekot, lai tad no nomas atsakoties…
I. Taube iebilda, ka labi apzinoties to, ka tirgus prasa ieguldījumus, kurus viņa, cik bijis iespējams, arī veikusi: “Taču šajā situācijā, kad pastāv dalītais īpašums – mums ir ēkas, bet domei – zeme, nav iespēja piesaistīt investīcijas tirgus attīstībai. Bet, lai izveidotu tirgu atbilstošu mūsdienu prasībām, būtu vajadzīgi miljoni, kuru nav ne mums, ne domei.”
