"Latvijas Sarkanais krusts, Tukuma rajona komiteja, Jaunpils ziedojumu nodaļa «Stropiņš», Jaunpils pagasts, Jaunpils «Jaunkalni»" – vēsta uzraksts telefonu grāmatā. Braucām lūkoties. Pavasaris klāt, un kuru katru brīdi bites no stropa var izlidot. Ziedojumu nodaļā sastapām Daci Antoni, kas pastāstīja par Sarkanā Krusta nodaļas dibināšanu Jaunpilī, par darba ikdienu un iedzīvotāju sociālo aprūpi.
Par čaklajām stropa saimniecēm
Jaunpils nodaļas un «Stropiņa» vadītāja Dace Antone lej liepziedu tēju krūzītē, kuru rotā uzraksts «Rūķi, pūķi» – to zīmējuši bērni. Ziedi lasīti no koka, kas aug tepat piekalnītē, netālu no ceļa. Neesot dzelzs braucamrīku atgāžu piedranķēti. Tēja smaržo pēc vasaras. Tā vien šķiet, ka teju, teju tepat kādā stūrī iezumēs bitīte un, vadzi, vēl iedzels. "Nebaidies! Ja arī izlidos – nedzels," mierina Antones kundze. Teic, ka viņiem te, «Stropiņā», pieņemts savējos uz "tu" uzrunāt. Vismaz uz laiku, kamēr te uzturas. Jūsoties varot uz ielas, baznīcā, pagastmājā, pilī. Piedāvā medu un teic:
– Medu Jaunpilī sanesušas manas bitītes. Man pieder bišu drava. Relaksējos pie viņām. Nedzeļ, viņas mani pazīst. Tiem, kas no mums ņem spietus, saku: "Viņas ir gudras un čaklas bitītes. Akurāt kā pati saimniece."
– Medū Jaunpils vasara iekšā?
– Nekad nesaku: liepziedu, citu ziedu medus. Tas ir garām. Tad bišu stropus nāktos celt liepā un kokam celt sienas visapkārt. Turklāt visas liepas reizē nemaz nemedo.
– Stropos bites čaklas kā pati. Medus pilnas baļļas, un, kad pārdod, – naudas ar' kā spaļi. Ko tad te sēžat lielajā stropā, pie kura lepnīgi plīvo balts karogs ar sarkanu krustu viducī?
– Dulli, dulli. Gudri ļaudis te īpaši nenīkst. Vai tad no malas nav redzams, – teic D. Antone. Smaids acīs līdz pat matu galiņiem. Tātad – labestīgs dullums palīdz dzīvot.
Kā viss notika
– Latvijas Sarkanajam Krustam un valstij nākamgad – 90 gadi. Mums nākamgad – desmit gadi kopš nodaļas atjaunošanas. Mierīgi nodzīvoti šie gadi.
Kā tas sākās? Bija 1999. gads. Biju aprūpētāja sociālajā mājā. Darbojos pagasttiesā. Atbrauca viesi no Zviedrijas. Vaicāja: "Kāpēc jums nav Sarkanā Krusta organizācijas? Jādibina." Ligita (L. Gintere – pagasta padomes priekšsēdētāja. – Aut.) un Inita (I. Lapiņa – sociālās nodaļas vadītāja. – Aut.) uz mani paskatījās: "Dace! Mediķes diploms kabatā. Cilvēkus pazīsti!" Un tā nu es te darbojos. Šī ir veselības istaba. Varam cilvēku nomērīt, nosvērt, izmērīt asinsspiedienu. Cukura līmeni noteikt.
Ciemiņi saka, ka te laba aura. Sajūti? Dusmas varam noņemt. Bet gadās arī "lapsenes", kam nevar… Reiz ienāca kāda dāma un vēl paģiraina sāka rāties, ka viņai nobraukts kaķis. Vēl šad un tad, kad kādam pienākusi nereize. Bet tas taču ir par lietu. Ar labu vārdu var palīdzēt. Citiem palīdz, kad pasūta trīsarpus mājas tālāk.
– Kāpēc tad, ja tā godīgi, te sēžat?
– Nav neviena, kas apsēžas manā vietā. Neturos pie tā krēsla, un portfeļa man nemaz nav. Bet kas mums, man te kaiš!? Pašiem sava republika! Savs karogs. Esmu priekšniece, un neviens nav neko pārmetis, sūdzējies. Ir tāds netikums mums, latviešiem, diemžēl.
Kur tā sāls
– Kā vērtējat savu darbiņu? Sāls, medus, abi kopā?
– (D. Antone rāda fotogrāfijas. To ir daudz.) Lūk, bildīte. Te es kopā ar kādu ģimeni. Man līdzās meitenīte ar matiņiem, kas sasieti zirgastītē. Te akcija. Visa mūsu mantība izlikta kādas sētas vidū. Daudzbērnu ģimeņu māmiņas kopā ar bērniem meklē, pielaiko vajadzīgās drēbītes. Pērn kā samaksu par deviņu gadu darbu Sarkanais Krusts apmaksāja ekskursiju uz Gotlandi, pagasts iedeva kabatas naudu.
Te Karoga pacelšanas svētku bildes. Lūk, redzi, pat muzikanti spēlēja! Kliņģeris ar septiņām svecēm. (Pieminot kliņģeri, D. Antones sejai atkal pārslīd smaids. Tāds, kādu to viņa iecep savu kliņģeru loku acīs. Tie smaida tā, ka ļaudis siekalas rij.)
Ir vērts te strādāt mirkļa dēļ, kad uz pasākumu atnāk Ozolnieka onkulis. Kājās viņam grūti nostāvēt. Atnāk, atbalstoties uz spieķīša. Līdzi krāģītis, bet viņš, lūk, uzskata, ka Sarkanais Krusts ir svēta lieta. Viens no pirmajiem, kas mūsu pulkā iestājās. Uz karoga pacelšanas svētkiem kā uz svētbrīdi atnāca.
– Kas ir tie, kam esat nepieciešami?
– Neteikšu, ka nabadzīgajiem, bet maznodrošinātajiem. Lielākā daļa – pensionāri, daudzbērnu ģimenes.
– Ir arī tādi, kas nenāk? Lepni?
– Ir arī tādi, un neko tur nevar līdzēt. Bet tie, kas nav lepni, tie nāk. Atstāj savus sūri grūti krātos santīmus, latus. Mums jau nav veikals, lūk.
Atskaite par pērno gadu
– Pērn bijuši 98 biedri. No tiem 75% – pensionāri. Daļa tādu, kas atnāk uz akciju «Mēs palīdzam». Tad visu var ņemt par brīvu. Mēs tikai pierakstām, lai zinātu, cik kilogramus drēbju norakstīt. Tātad 98 biedri. Ziedojumos sanesuši 750 latus. Kopējie ienākumi – 846 lati. Kur paliek naudiņa?! Tepat pagastā.
Par apkuri pagastam samaksāti 189 lati. Šajā apkures sezonā rēķinu nav. Tātad esam pagasta aprūpē. Telefons – 107 lati gadā. Atteicāmies no «Lattelecom». Ir tikai mans mobilais, par kuru maksāju no savas pensijas.
Transporta izdevumi – Ls 23 gadā. Godīgi rēķināts. Ar busiņu atved pilnu kravu. Kad kāds no mūsējiem brauc uz Tukumu pie dakteriem, atved no Krusta drēbītes, cik vieglajā var ielikt. Uz konferenci mūs aizved ar pagasta transportu. Atpakaļceļā piekraujam, cik vien vietas atliek. Ziemassvētku paciņām, redziet, iztērēti 224 lati un 78 santīmi. Pīrāgus necepām. Piparkūkas paciņās iekšā bija.
Vēl katru gadu pārskaitām naudiņu skolai – mazturīgo skolēnu ēdināšanai. Pērn – 284 lati. Sarkanais Krusts pārskaitīja.
Patiesībā šī naudiņa nāk no jaunpilnieku plānajiem maciņiem. Pie mums taču nenāk tie, kam iespējas nopirkt logu aizkarus un drēbju kārtu firmas veikalos. Lūk, mūsu šujmašīna. Elektriskais «Singer». Reizēm strāva sit pa pirkstiem. Es pati apvīlēju dvieļus. Elektrība, tāpat kā bites, mani laikam mīl.
– Ziedo piecus latus, desmitnieku, lielāku naudu arī tie, kuriem neko no «Stropiņa» nevajag?
– Ziedo, bet ne lielāko daļu ienākumu. Rīkojam pasākumus sadarbībā ar organizāciju «Glābiet bērnus», «Rūķiem, pūķiem» sokas Jaunpilī.
Pirmajos «Stropiņa» gados, šķiet, ļaudis bija dāsnāki. Septembrī atvērāmies, un līdz gada nogalei mūsu kasē bija ap 1000 latu. Šodien, ja palūkojamies uz ļaudīm, automašīnām, mājām, – rādās, ka dzīve iet kalnā, bet «Stropiņa» naudas lādīte plok un plok.
Neviens nav aizmirsts
– Vai cilvēki patiesi tik ļoti gaida to Ziemassvētku paciņu?! Tā viņiem nepieciešama?! Varbūt gaida to, ka atcerējās?
– Abējādi. Pērngad bija gadījums. Ir izdarīgi čaļi, kas palīdz mums izvadāt pakas. Vienam vīram pirmoreiz tika paka. Tikko bija iekāpis pensionāra kārtā. Triecis ratā zēnus ar visu paku. Nodomājis, ka viņu muļķo. Aprunājies ar kaimiņu. "Tu taču esi dulls! Kāpēc neņēmi? Tur ir eļļa, milti!" teicis kaimiņš. Vīrs nāca pakai pakaļ. Visiem jau nemaz tā paka nav tik nepieciešama, bet prieks gan par to, ka nav aizmirsts. Paldies sociālajām darbiniecēm Initai Lapiņai un Dacei Adiņai! Viņām ir transports. Urā! No skolas 23 biedri mums klāt pienākuši. Mums taču ir diegi, dzijas, lupatiņas, kas noder rokdarbu mācībā. Visa kā mums ir rokām, kas nemīl dīkā stāvēt.
Man vieglāk strādāt arī tāpēc, ka savulaik biju sociālās aprūpes darbiniece. Zinu, kā, kas, kur izskatās patiesībā. Zinu ģimeni. Tolaik viņiem bija divi bērni, tagad jau četri. Mamma iestājusies Krustā, lai reizi mēnesī par velti varētu saņemt katram ģimenes loceklim piecus kilogramus drēbīšu. Mēs «Stropiņā» labi zinām un ikreiz jau laikus noliekam maliņā. To – tam, to un to atkal tam. Vārdā nesaukšu.
– Kā, jūsuprāt, vajadzētu palīdzēt tiem, kam atbalsts nekavējoties vajadzīgs, bet cilvēks aiz lepnuma nenāk, neprasa?
– Sociālajiem darbiniekiem tas būtu jāzina. Laukos un pie mums to arī zina. Viens par otru visu zina. Bezdrāts telefons taču darbojas! Un tā nu būtu tā reize, kad sociālajiem jāsit bungas un jāiet tautās. Ja atraida, jāpadod ziņa mums, mācītājam, draudzei. Nu nevar būt, ka kādam neizdosies palīdzēt. Gadās arī, ka neizdodas. Nu ko, zemgaļu lepnības gars vēl dzīvs… Ir cilvēki, kuri ne par ko neņems sev lieku apavu pāri. Zābaki, lūk, vēl kājās turas. Kālab liekus mājās turēt?! Kad nokritīs, tad meklēs jaunus. Viņiem pietiek, viņiem labi. Tā nu tas ir.
Gaišo pusi saskatīt
– Pieci kilogrami drēbju palīdz slinkumu lāpīt?
– Zinu, ka arī dedzina. Noliek pie miskastēm. Dažs pamanās saņemt drēbes «Dēklā», baznīcā un pie mums arī. A ko darīt?! Nedot?! To nevaram. Karogā krusts, turklāt sarkans.
Ir mammītes, kuras dzīve nav izskolojusi un, visticamāk, nekad arī neizskolos. Nav dzērājas, priecīgas meitenes. Tādas Dievs radījis, un neko tur nevar palīdzēt. Tad nu mēģinām saskatīt cilvēkā gaišo pusi – tāda jebkuram ir. Tīk adīt, tamborēt, citu ko. Dodam dzijiņas, lai tikai ada zeķītes, cimdiņus. Palīdzam, kā protam. Slinkums velkas tik lēni uz priekšu, ka labdarība to panāk: to gan visiem vajadzētu ielāgot.
– Kā būs turpmāk?! Pašiem būs savs novads. Varbūt Tukuma Sarkanais Krusts vairs nepalīdzēs?
– Palīdzēs. Var jau daudzus likumus apiet ar līkumu un tas arī ir jādara, lai cilvēki no ierēdņu glupībām neciestu. Guntiņa (Gunta Neilande – Sarkanā Krusta Tukuma rajona komitejas vadītāja. – Aut.) ir laba meitene. Sastrādāsimies.
– Varbūt gaišajā nākotnē ar laiku jūsu palīdzība nevienam vairs nebūs nepieciešama?
– Labi, ja tā būtu. Man gana ko darīt. Dārzs, vistas, truši. Itin labi iztieku bez tiem 20 latiem, kurus divreiz gadā saņemu. Ja aptrūkstas naudas, eju to pameklēt savā pagrabā. Tur allaž ir daudz kā ēdama un citu labu lietu! Tomēr žēl būtu. Te ir laba vieta, kur atnākt, parunāt, iedzert tēju, – teic Dace Antone un pēc brīža saka, – Un pieraksti ar', ka esmu izaugusi tumši sirmā mežā Kurzemes pusē. Mežā rodu dzīvesprieku.
