Vajag lepoties un starot!

18. novembris ikvienam Latvijas iedzīvotājam uzjundī pārdomas. Vieni turpina zākāt valsti (lielākoties valdības, nevis zemes izpratnē), citi vienaldzīgi slēgā televizoru un šķendējas, ka tikai Zatleru un visus sešus mūsu helikopterus rāda. Vēl citi izmanto brīvdienu, lai mazgātu veļu, tīrītu māju un izskraidītu atsevišķos strādājošos veikalus.

Bet daudzi – ļoti daudzi – tomēr iededz sirdī un dvēselē liesmiņu un lepojas. Lepojas ar sevi, saviem tuviniekiem, draugiem un kaimiņiem, lepojas ar savu pilsētu, pagastu un novadu. Jā, lepojas ar savu valsti, jo tā ir vienīgā īstā un mīļā! Gluži kā palaidnīgs bērns, kurš sagādā problēmas, bet tomēr ir savējais.

Vai gan cita iemesla – ne lepnuma – dēļ Tukuma novada iedzīvotāji 18. novembra vakarā devās uz Brīvības laukumu iedegt svecītes un uz kultūras namu noskatīties svētku koncertu? Tā taču ir mūsu pilsēta, kuras sirdī koši liesmo gaišās uguntiņas! Skaisti! Tie taču ir mūsu cilvēki, kas uzstājās koncertā, – «Skandīne», «Svīta», «Demo» ar daudzajiem dalībniekiem, soliste Ritma Zāģere, pianiste Santa Jēkabsone un operas solists Andris Lapiņš, viņu horeogrāfi, diriģenti un koncertmeistari.

Skanēja tikai latviešu autoru darbi – tik veldzējoši! Jā, drusku tā kā sērīgi, bet latviešiem tāda mūzika ir visnotaļ raksturīga). Toties fināls bija lielisks – klātesošie mūzikas ritmā sita plaukstas, daudzi dziedāja līdzi. Tā vien pietrūka organizētāju aicinājums uzdziedāt vēl kaut ko un visiem kopā. Nu, ne jau tikai himnu; mums ir daudz skaistu, vienojošu dziesmu.

Jā – mums tik tiešām ir, ar ko lepoties. Arī ar uzņēmējiem, kas saziedojuši tukumniekiem skaistas ugunspuķes (salūtu).

Palasot internetā, jūtams, ka svētki svinēti arī pagastos – kā nu paši spējuši, varējuši un gribējuši organizēt. Vai tad ar to nevajag lepoties? Ar to, ka vēl ir pagastos cilvēki, kas sarūpē svētkus sev un citiem? Bet nē… izrādās, ka arī šādā dienā var zākāties un atcerēties sazin kādus (citiem pat nesaprotamus) aizvainojumus (Jaunsātu piemērs).

Jā, arī tā ir mūsu dzīve – ķengas, ķibeles un ķēpas. Bet ārpus tām ir arī kas cits – manis jau pieminētā spēja lepoties. Un – starot (galu galā, kāpēc šogad staro tikai Rīga?). Lepoties un starot!

Komentāri

  1. Ko vajag, to vajag. Kas ikdienā dūšīgi strādā, tas svētkos var lepoties un starot. Kas ikdienā ir īngs ņuņņa un visās savās nelaimēs vaino citus, tam arī svētkos nav nekāda prieka. Piekritīsiet!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.