Kārlim Ieviņam – 120

Džūkstenieki savam novadniekam, rakstniekam, dzejniekam, dramaturgam, gleznotājam, mūziķim, vijolniekam Kārlim Ieviņam 6. martā sūtīja mīļus sveicienus dzimšanas dienā. Džūkstes bibliotēkā glabājas plašs K. Ieviņa grāmatu, publikāciju klāsts. Tās apkopojusi savākusi bibliotēkas vadītāja Līga Ligere ar pagasta ļaužu un rakstnieka krustmeitas Mudītes Straupmanes atbalstu.

Džūkstenieki savam novadniekam, rakstniekam, dzejniekam, dramaturgam, gleznotājam, mūziķim, vijolniekam Kārlim Ieviņam 6. martā sūtīja mīļus sveicienus dzimšanas dienā. Džūkstes bibliotēkā glabājas plašs K. Ieviņa grāmatu, publikāciju klāsts. Tās apkopojusi savākusi bibliotēkas vadītāja Līga Ligere ar pagasta ļaužu un rakstnieka krustmeitas Mudītes Straupmanes atbalstu.

Pazīst savējos

 

Viens plaukts Džūkstes bibliotēkā atvēlēts K. Ieviņam. Ļaudis lasa «Putras Dauķi», pārējos rakstnieka spalvas darbus. Cenšas pazīt senčos savējos. Ieiet viņos. Izdzīvot viņu dzīves. Agros rītos ar stibiņu rokās pa rasotu zāli izstaigāt ganiņa gaitas. Un ne jau tā, kā aprakstīts daudzos latviešu rakstnieku darbos, kur gani aukstā rasa saldē kājas, lietus piles spraucas cauri vecās egles zaru jumtam un mitrē kreklu, bet pusdienlaikā govis, dunduru vajātas, sāk bizot uz nekurieni.

K. Ieviņam ganu rīti nav tādi. Viņam tie allaž devuši atziņas par dzimtās zemes dabas dāsnumu. Tādēļ lasītājam nereti nākas grāmatas lappusēs iebirdināt pa asarai, sak: "Es arī ganos gāju, bet visu to neredzēju."

 

Krusttēva rokas sajust

 

Pasākumu atklājot, L. Ligere iededza sveces. Dzeltenas – saules krāsā. Jaunā vijolniece Marta Veigule, K. Ieviņa novadniece, nospēlēja «Caur sidraba birzi gāju».

"K. Ieviņa dzīves ceļš ir garš. Radoši un garīgi piepildīts. Un šodien mēs esam šeit, neesam nobijušies no sliktajiem laika apstākļiem, lai svinētu svētkus. Vajadzīgi cilvēki, kas viņus veido. Tie ir: skolotājas Anta Zvirbule (pati klāt nebija), Irēna Relliha, Džūkstes skolēni: Velga Veigule, Egita Ose, Aiva Soroka, Ilze Ozoliņa, Dita Mukāne, Anda Jekabsone un Jānis Vainovskis. Un, protams, džūkstenieki – K. Ieviņa talanta cienītāji," sacīja L. Ligere.

Rakstnieka krustmeita M. Straupmane ar krusttēvu satikusies, bet toreiz vēl bijusi bērns, un atmiņas miglā tītas. M. Straupmanes tēvs ir K. Ieviņa brālēns. Kristības notikušas Jelgavā, Svētās Annas baznīcā. Kundze gribētu ļoti sajust krusttēva rokas. Viņš un krustmāte Anna pāris mēnešu veco meiteni altāra priekšā pamīšus turēja rokās. Iztēlē tas arī izdodas. Straupmanes kundze izzinājusi krusttēvu no viņa darbiem, vēstures liecībām, cilvēku atmiņām. Viņš bija zemes cilvēks. Rokas bija šopuses smagās zemes spēka pilnas, un krustmeita viņa klēpī saldā sapnītī lidojusi kā pūciņa.

Nelaimīgas mīlestības dēļ K. Ieviņš visu mūžu palicis neprecējies, bet ne vientulis. Daudz laika dzīvojis Zviedrijā. Tur viņa saknes. Vecvecmāmiņa nāk no karaliskas dzimtas, un, kā teicis pats rakstnieks, viņa sirdī pukst daļa zviedru asiņu, bet dzimtene tikai viena – Latvija.

Rakstnieka krustmeita bija atvedusi sev līdzi un parādīja džūksteniekiem rakstnieka darinātu lādīti, kurā viņš glabājis mīļotās vēstules. Atvedusi arī albumus ar K. Ieviņa gleznu reprodukcijām. Pārsvarā tās gleznotas Zviedrijā, bet, ja tā labi ielūkojas, katrā no tām ir kripata arī Latvijas ainavas, kas iemālēta ar dvēseles otu. Arī Zviedrijā iznākusi grāmata par rakstnieka mīlestību (tā bijusi Biruta Skujeniece); tā ceļoja jubilejas viesu rokās.

 

Garā mētelī un šalli plecos

 

Pavaicājām skolēniem, kādu viņu iedomājas rakstnieku, ja viņš te šodien vērtu durvis, ienāktu bibliotēkā.

"Jauks cilvēks, ja jau viņam tik labi darbi. Kā jau visi rakstnieki un dzejnieki – tāds bohēmisks. Ar savām dīvainībām. Mazliet izklaidīgs. Garā mētelī un ar garu šalli, kas nevīžīgi apsviesta ap kaklu. Kājās kurpes. Piebrauktu ar auto. Mersi, bembi: jau krietnos gados, bet labi uzturētu, kas spīd un laistās," – tā skolēni. Kopš šīs jubilejas K. Ieviņš viņiem kļuvis tuvs. Dzeja – superīga. Līdz šim viņi nemaz nebija pamanījuši, ka daba visapkārt ir tik skaista.

Džūkstes pagasta muzeja vadītāja Judīte Timma pastāstīja: "Mūsu muzejs vēl nebija atvērts. Skolotāja Vītola no Irlavas man atrakstīja vēstuli: "Man ir ko piedāvāt pasaku muzejam. Lūdzu, atbrauciet!" Nodomāju: Nu ko pasaku muzejam var piedāvāt?! Pasaku grāmatas. Nepazudīs. Pagāja trīs mēneši. Atkal vēstule: "Ja steidzīgi neieradīsieties, – nedabūsiet neko." Paldies Asjai Poikānei par to, ka viņa mani aizveda. Tas tikai bija guvums! Grāmatas bija no skolotājas mirušā brāļa – bukinista kolekcijas. Mēnešraksti «Ritums» arī ar K. Ieviņa spalvas darbiem, viņa grāmatas, kas izdotas brīvvalsts laikā."

 

Ar dzejas pieskārienu

Pāris stundas pagāja nemanot. Izgaisa?! Nē, tepat jau tas laiks palika. Kopā ar jubilejas kliņģeri, ar kuru viesus cienāja L. Ligere. Ar dzeju par pasakaini tumšo mežu, ko lasīja skolasbērni. Ar mūziķa K. Ieviņa roku pieskārienu M. Veigules spēlētās vijoles lociņam. Ar novadnieka gleznās ieliktu sniega pikuci.

Kārlis Ieviņš

 

* Kārlis Ieviņš (īstajā vārdā Kārlis Viktors Paķulis, dzimis 1888. gada 8. martā Džūkstes pagasta «Paķuļos», miris 1997. gada 18. novembrī Zviedrijā). Rakstnieks. Dzimis namdara ģimenē. Mācījies Džūkstes pamatskolā. Pašmācības ceļā nolicis eksāmenus, ieguvis tautas skolotāja tiesības no 1907. līdz 1914. gadam strādājis par otro skolotāju Jaunpilī.

* 1914. un 1915. gadā uzturējies Kaukāzā, Ukrainā, Ferganā un Buharā.

* No 1916. līdz 1921. gadam dzīvojis Stokholmā (Zviedrijā), kur strādājis Krievijas Sarkanā Krusta komitejā, vēlāk veicis Latvijas konsula pienākumus.

* 1921. gadā atgriezies Latvijā, bet daudz ceļojis, periodiski uzturoties arī Zviedrijā. Bijis laikraksta «Jaunākās Ziņas» speciālkorespondents, publicējis rakstus par Zviedrijas sadzīvi un kultūru, īpaši interesējies par rakstnieci S. Lāgerlēvu, ar kuru bija personiski pazīstams.

* 1939. gada rudenī atstājis Latviju, no 1940. gada pastāvīgi dzīvojis Zviedrijā.

* Pirmais iespiestais dzejolis «Dzīve» laikrakstā «Latvijas Avīze» 1902. gada 17. septembrī. Dzejoļu krājumi: «Meklētāja dziesmas» (1912), «Latvijas vasara» (1923) un izlase «Apskaidrošanās» (1937) liecina par romantiskas pasaules redzējumu un dziļu dabas izjūtu.

* Plašākais un nozīmīgākais K. Ieviņa devums ir proza – romāni «Guntis un Daila», «Sievietes meklēšana» (abi 1926), «Putras Dauķis» (1929), «Cīņa ar sievieti» (1936), «Pie teiksmotā ezera» (1938), «Sidraba birzs» (1948), «Mājas ezermalē» (1956) u. c., stāstu krājumi «Mežābeles koka kastīte», «Asiņainā nauda un citas noveles» (abi 1926), «Dvēseļu nemiers» (1938), «Klusie avoti» (1956). K. Ieviņa prozā ir savdabīgs reālisma un romantisma savijums. Viņa darbu galvenā tēma – cilvēka dabiskuma saglabāšana, garīgi bagātas individualitātes izkopšana.

* Nozīmīgs ir K. Ieviņa devums novelistikā, veidojot psiholoģiski dziļus cilvēku likteņu zīmējumus «Asiņainā nauda», «Māsas», «Lieldienas zemnīcā», «Hara sūtnis», «Neredzamais šķēps».

* K. Ieviņš rakstījis arī lugas – «Putras Dauķa precības» (grāmatā un teātrī 1927), «Māte un meitas» (1928), «Mēnestiņš un Olga» (1932), «Nevaldāmā meitene» (1933).

* Zviedrijā K. Ieviņš pievērsies arī glezniecībai un vijoļu būvei.

Komentāri

  1. Miris 1977.g. 18.nov. Fiziskā Kapa vieta ir Tangerosa baznīcas kapsētā. Orebro lēnī, Zviedrijā

    ar cieņu, Juris Thars
    Kārļa Ieviņa pētnieks

Atbildēt uz Juris Thars Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *