Jūlija beigās salidojumā tikās 1958. gada Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolas izlaiduma klase

Tieši tik un vēl mēnesis pagājis, kopš tika pabeigta Kandavas vidusskola. Tolaik skolai K. Mīlenbaha vārds nebija atdots atpakaļ. Sen tas bija?! Nekā – vien mirklis šķiet. Tepat, aiz vecās skolas ēkas, pa kuras logiem lēcām, bastojot stundas, sagaidījis savējos, priecājos, ka arī tagad varam kopā būt.

Kas kuram tāds?!

Vienpadsmitie no "a" klases ik gadu kopā pulcējas. Pa Annām allaž labs laiciņš, vasara, šķiet, uz abām kājām nostājusies. Lietus mākonis pakāpjas maliņā, un – skolotājiem brīvdienas. Mūsu pulciņā arī skolotāji, pašiem sava Anniņa, tolaik Sproģe. Pats saietā ierados pirmo reizi, pirms tam nebija laika un, ja tā godīgi, nevilka ar'.

Par videni īpašs pastāstiņš. Pamatskolā tolaik mācījās astoņas klases, bet vidusskolu mūsu laikā saīsināja uz 11 klasēm. Devītajā, desmitajā mācījāmies trīs klasēs: "a", "b", "c". Vienpadsmitajā mūsējo – "c" klasi, sadalīja, un palikām pusratā. Ne šis, ne tas.

Mani uz salidojumu kandavniece Vija uzaicināja. Uzvārdu nerakstīšu. Lai paliek, bet viņa toreiz teica: "50 gadu pagājis. Iedomājies – puse gadsimta!" Es tik tālu nemaz nebiju aizdomājies, patiesībā tie gadi man pie kājas. Visi ir labie, un neko jau atpakaļ nedabūsi, grozies, kā gribi. Bet Vija klausulē žužina: "Biruta, kā dadzis, vaļā vairs nelaiž…"

Tolaik vēl īpaši pie meitenēm nebiju pieķēries. Citas man tolaik bij' nodarbes. Biju mazliet kā kauna traips skolai. Meitenes mums visas pārsvarā bija paijiņas, labinieces. I ne pīpēja (Fui, kur nu!?), nekā. Varbūt kādu vīniņu retā reizē iedzēra, bet tas jau neskaitās… Jā, Biruta gan, ar viņu varēja aprunāties. Par zemes lietām, jo zvaigznēs jau nekāpelējām. Viņa tolaik dzīvoja Līgu dzirnavās. Reiz pavadīju viņu no balles mājās, varbūt vairākas reizes, taču vienu labi atceros. Šķiet, nebija vasara ar lakstīgalu treļļiem, bet gan ziema, sals kopā ar puteni. Kā atvadījāmies? Nekā tāda jau nebija. Satikāmies arī pāris reizes Rīgā. Viņa studēja universitātē, šķiet, dzīvoja Zaķusalā. Pavadīju līdz kuģīša piestātnei, un Biruta aizbrauca…

Kauns, Vītol!

Līdz pagājušajai sestdienai pie Vijas Kandavā domāju, ka par salidojumu nerakstīšu neko. Bet tad Biruta pavaicāja: "Tu par to, ka mēs tikāmies Kandavā, ko uzrakstīsi? Tad nāksies meklēt jūsējo avīzi." Teicu: "Nē!" Tā biju nolēmis, bet atkal viss sagriezās vēkšpēdus… Biju iedomājies, ieraudzīšu cienīgas kundzes – skolotājas, taču, brillītes uz acīm un skats no augšas… Bet viņas trejas – Vaļuks (Valentīna), Alda un Biruta – visus šos gadus neredzētas, smej manā bārdā: "Uzmini nu, kura ir kura!" Smukas kā toreiz, vēl smukākas.

Kauns, Vītol, pa visu ģīmi! Lakatiņam ar'. Ar tādu, nokaunējušos skatu, tā arī gāju no vienas pie otras un garām, bet viņas tik smejas. Jaucas man galvā, līdz pa solītim pēc valodiņām viss atšķeterējās.

Skuķiem līdzi atvesti to dienu albūmiņi ar melnbaltajām bildītēm. Rāda: "Re, kur tu. Tev līdzās…" Vai patiesi?! Mēs taču vairs ne tie, kas bildēs. Ne piles mūsos no tāltālās vasaras. Vien gaišs pavediens līdzi nāk, un tas arī caurspīdīgs un nesatverams. Cita Biruta, cits Andris, Ivars un Vītols ar.

Gājām uz skolu, uz savu skolu visbaltāko Kandavas augstākajā kalnā. Bet nav vairs skola tik balta, brēktin brēc pēc pindzeles un remonta. Tomēr – gaiša.

Uz jauno, Skolas ielā, "a" klasnieki nekad nav saietos gājuši – tā sveša ēka, kazarmas. Iegājām savā skolā, durvis bija vaļā, pa kāpnēm pakāpāmies. Kā tā kāpņu telpa skan! Ar simtiem, tūkstošiem atbalsu! Vecās sienas noilgojušās pēc saviem radiatoriem. Nekur jau tā neskan, un nekad neskanēs ar'. Logu acis smaidīja lejā uz pilsētu. Tad atcerējos, kā nereti pa šiem pašiem logiem bastojām no stundām, un – uz Ozolājiem prom.

Iepazīšanās no jauna

Runas, sarunas, kā jau tādos saietos to atmiņu kamolīti ritina vaļā. Bildītes. "Lūk, pazīsti, atceries!" Nedarbi, ēverģēlības rindojas viena par otru drošāka. Kālab šādās reizēs nepiemin sūri grūti pelnītos pieciniekus, Goda rakstus, uzvaras sportā? Nē, nu topā ir piezīmes un skolotāju istabas kakts. Štempeļmuižas logi, pa kuriem meiteņu kopmītnes apmeklētas. Dziedāja dziesmiņas par Abavas ūdeņiem. Voldemārs aizgāja upē izpeldēties, šķiet, ne vienreiz vien. Rudajam (Rudītei) zvanīja, jo viņam dzīvē pelēks brīdis atnācis. Meitenes un puiši runājot uzsauca tostus, visu vakaru tā arī neko prātīgu nepateica. Vien kādu dullo pieminēja. Jūs taču zināt, tāds nu es esmu. Valentīna, Alda, Biruta, Dzidra, Skaidrīte, Zenta, Vija, Anna, Ivar Kvāli, Ivar Janson, Voldemār, Andri, Maigoni, visi pārējie puikas un meitenes, arī tie, kas sestdien nebijāt kopā ar mums, jūs esat vis, vis…! Paldies jums, ka esat, un viss notiek tikai uz labu. Mums viss vēl ir priekšā. Piecdesmit, simts, mūžība! Atvadoties roka pati pastiepās un noglaudīja Birutas galvu, es jau negribēju, roka pati. Biruta noteica: "Re, iepazināmies no jauna."