Dzintars Laivenieks: “Labam meža saimniekam jādomā vismaz divus gadus uz priekšu”

Meža darbinieki gatavojas nozares gada balvas «Zelta čiekurs» pasniegšanai. Balvai nominācijā «Par ilgstspējīgu saimniekošanu» izvirzīti divi mūspuses meža īpašnieki – Dzintars Laivenieks un Viesturs Valdis Dreimanis no Kandavas novada. (Ir arī vēl trešais pretendents – Guntis Grīnšteins no Gulbenes novada.) Vēlam veiksmi un ļoti ceram, ka «Zelta čiekurs» tiks kādam no mūsējiem. Ar V. V. Dreimani jau esam laikraksta slejās runājuši (intervija 15. janvāra numurā). Nu kārta sarunai ar Dzintaru Laivenieku.

– Kur atrodas jūsu mežs, cik lielas tā platības?

– Man ir zemnieku saimniecība «Aizļoļas», un visvairāk īpašumu ir Kandavas novada Zantē un Vānē. Tur varēja dabūt par sertifikātiem pēc kara aizaugušās platības un tagad, kad esmu jau vairāk nekā 10 gadus šo mežu kopis, ir iznācis ļoti labs mežs. Zantē bija daudz baltvāciešu īpašumu, kurus neviens  nepieprasīja. Tā bija mūsu bijušā rajona nomale. Arī tās platības, kuras tur varēja apstādīt ar mežu, ir apstādītas. Apsaimniekoju 300 ha meža, taču pašam īpašumā ir ap 200 ha. Pārējās platības pieder ģimenes locekļiem, tostarp tēvam Jānim Laiveniekam, un tās atrodas netālu no Tukuma, pie Jaunmokām, tie viņam ir atdotie zemes īpašumi. Tēvs ir galdnieks, tātad arī viņa darbs saistīts ar koku.

– Jūsu konkurents uz šī gada balvu Viesturs Valdis Dreimanis saka, ka labāk mežu nestādīt, bet gan kopt to, kas tur ir iesējies. Kā tas notiek jūsu mežā?

– Meža īpašnieki nav konkurenti viens otram. Latviešu dabai tas ļoti noderīgi. Es eju cauri Viestura mežam un priecājos, ka tas skaists, ka koki labi aug. Es arī novēlu viņam, lai tie koki labi aug. Latvijai jau nepietiek izejvielu, jo pārstrādes  jaudas ir lielas. Līdz ar to vēl ilgi privātie meža īpašnieki cenas neietekmēs, jo monopols īsti nekad nebūs. Vien jāsaka, ka pašreiz normāli par mežu maksā.

Manā mežā ir visādi varianti. Ja mežs ir Zantē un Vānē, tad pašizsējas kociņu izkopšana ir tas labākais variants, jo tur ir liels zvēru blīvums. Ja ko garšīgu iestāda, tad tas top apēsts. Pie Tukuma, kur briežu nav tik daudz, tur skuju koku sugas, domājot par priekšdienām, būs vērtīgākas.

Visu interviju lasiet 18. janvāra laikrakstā!