Jānis Millers: “Karš nav beidzies, kamēr nav apglabāts pēdējais kareivis”

Jānis Millers ir vīrs, kas daļu mūža veltījis kritušo kareivju atrašanai. Pirms vairākiem gadiem paņēma mani līdzi uz kādu mežu Saldus pusē un tur lūdza uz zaļiem ciņiem nekāpt, jo zem sūnas – galvaskausi… Apraugot ķiveri, kurā no cilvēka vien mati palikuši, sapratu, ka tik tieši ar vēsturi sastopos pirmoreiz… Šī mācībstunda iespiedās atmiņā, tāpēc pirms nedēļas satiekot Jāni uz ielas, sapratu, ka viņš ir īstais vīrs, ar ko parunāt par 8. maiju – pat Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Vienas padzisušas kafijas garumā parunājām par to, ko atstājis karš…

J. Millers:

– Šobrīd sadarbojos ar sabiedrisko organizāciju «Leģenda». Kodolu veido pieci vīri, taču palīgos iet arī citas komandas. Mēs sevi saucam par «pelēčiem», jo par melnajiem racējiem sevi neuzskatām. Ir tāds jēdziens – melnais racējs, ko visi apkaro, bet galīgi baltā juridiski nemaz nav. Ne pēc likumdošanas, ne pēc kā! Tad mēs pelēki – vienkārši…

Pēdējā ekspedīcijā paņēmām traktoru – saimniekam daudz, daudz šņabja uzlikām un piecus karavīrus izcēlām uz lauka aizraktā tranšejā… Tie visi bija vācu. Iepriekšējā ekspedīcijā bija tā, ka vācieši viens pie otra un viens krieviņš ar visu garo plinti virsū uzmests – piedevām. Redz (rāda fotogrāfiju), telefonā nobildēju, kā ekspedīcijas noslēgumā lielais zupas katls vārās – vārījām pēc vāciešu konservu zupas «Zaļais mežs» receptes. Vīri mēģināja to recepti atkārtot – iekšā viss iespējamais, bet pamatā – gaļas konservi. Vēl nātres pieplūca un ko tik neko…

– Kaujas laukus tomēr viens vairāk roc vai grupas ekspedīcijās?

– Ar ekspedīcijām dīvaini. Ja zini vietu, kur rakt, tad tas vispirms jāsaskaņo ar saimnieku. Saimnieks paraksta milzīgu lapu ar atsauci uz starptautisko likumdošanu un ka mēs pēc sevis neesam atstājuši nekādu bardaku, bet parasti jau tādus stingrās uzskaites dokumentus neraksta, jo vēsturisko norāžu ir ļoti maz. Tad nu mēs aizpildām šo nišu – pētām, kas, kur un kāpēc karojis; vai var būt zemē palikušie, un ejam skatīties. Tālākais atkarīgs no tā, kas uz šīs zemes tajā brīdī saimnieko. Zvārdē mūžīgi muļķīgi iznāk – daļa džungļu pieder «Valsts mežiem», bet daļa kādam privātīpašumā, taču kupicu un zīmju nav. Ja satiec saimnieku, viņš dažkārt paliek dusmīgs, jo, viņa uzskatā, tajā nelaimē, ka tagad taisās ņemt nost īpašumus, vainojami tieši racēji…

Tālāk lasiet piektdienas, 9. maija, laikrakstā ŠEIT!