Ik pa laikam dažādu masu mēdiju rakstu galos un raidījumos tiek meklētas atbildes uz dižķibeles laikā tik interesanto jautājumu – kāda nu būs Latvijas tuvākā un tālākā nākotne, ja tā neizbēgami iepinusies daudzmiljonu parādsaistībās? Un – vai vispār šos parādus vajadzēja uzņemties?
Atbilžu ir milzum daudz – lielākoties, manuprāt, atkarīgas no pieaicināto ekspertu, amatpersonu, politiķu personiskās ieinteresētības. Un tajā visā informācijas gūzmā, tādam vidusmēra informācijas patērētājam bez izglītības ekonomikā, kā man, atšķirot patiesības graudus no slēpto motīvu pelavām – ir praktiski neiespējami. Galu galā atliek vien uzticēties savai intuīcijai par to, kuram ticēt un kuram tomēr ne.
Un lūk – vienā no pēdējiem raidījumiem, kurā šis manis minētais jautājums tika apzelēts, kā reiz tika runāts nu par pavisam (manuprāt) neticamu versiju, kurai, kā bija noprotams no sižeta, ir savs piekritēju pulciņš! Proti, tautā klīstot runas, ka visu šo Starptautisko aizdevēju palīdzības un Eiropas Savienības politikas mērķis ir sagraut Latvijas ekonomiku, lai mēs vairāk patērētu to, ko citi un citur saražojuši. Tāda klasiska sazvērestības teorija, kas it kā pierāda to, ka aiz katra stūra slēpjas ienaidnieks, kas turklāt vēl koordinē savu rīcību ar citiem sev līdzīgiem. Var jau būt…. Tomēr vai tā nav atkal kāda psiholoģiskas dabas patoloģija, šajā gadījumā – lielummānija? Vai tiešām ir iemesls uzskatīt, ka tādas mazas valstiņas kā Latvijas tikpat mazās (pat zināmā mērā, mikroskopiskās) ekonomikas sagraušana ir visas Eiropas kopīgais mērķis? Un – kāda vēl "ražošana"?! Vai par tādu arī pirms šīs lielās ekonomiskās ķezas vispār varēja tā nopietni runāt!? Bez atsevišķiem veiksmes stāstiem un dažu gaišu prātu radītiem brīnumiem nu neražo pie mums (vismaz ne lielos apjomos) neko tādu, kas būtu ar ko atšķirīgāks, labāks vai vismaz lētāks nekā citās Eiropas valstīs. Un tieši tādēļ uz visa šī fona liekas, maigi izsakoties, dīvaini saskatīt kādus ārējus Latvijas ekonomikas sagraušanas faktorus. Lai kā arī kādu nekaitinātu šī atziņa – esam mēs paši pie visa vainīgi un pašiem vien no tās bedres laukā būs jālien. Un vainīgo meklēšana vai pat atrašana būtiski neko nemainīs!…
