Par ko iestāties? Tas, lūk, jautājums

Pēc televīzijas intervijas ar izcilo režisoru Alvi Hermani mums te – redakcijā, raisījās nopietnas pārdomas. Proti, režisors atgādināja, ka strauji tuvojas Saeimas vēlēšanas un par to, kā dzīvojam tagad un dzīvosim nākotnē, esam atbildīgs (-a) mēs katrs. Tuvu teiktajam doma šāda: mēs tikai nesen esam sapratuši, ka starp dzimumaktu un dzemdībām tomēr ir visai cieša saikne, pat varētu teikt – likumsakarīga, lūk, un mums beidzot vajadzētu saprast, ka šāda pat saikne ir arī starp vēlēšanām un to, kas notiek pēc tam… Tātad – jābūt atbildīgiem un jāiesaistās!

Pēc televīzijas intervijas ar izcilo režisoru Alvi Hermani mums te – redakcijā, raisījās nopietnas pārdomas. Proti, režisors atgādināja, ka strauji tuvojas Saeimas vēlēšanas un par to, kā dzīvojam tagad un dzīvosim nākotnē, esam atbildīgs (-a) mēs katrs. Tuvu teiktajam doma šāda: mēs tikai nesen esam sapratuši, ka starp dzimumaktu un dzemdībām tomēr ir visai cieša saikne, pat varētu teikt – likumsakarīga, lūk, un mums beidzot vajadzētu saprast, ka šāda pat saikne ir arī starp vēlēšanām un to, kas notiek pēc tam… Tātad – jābūt atbildīgiem un jāiesaistās!

Un te nu jāsāk domāt – kā, cik lielā mērā iesaistīties un – vai aktīva iesaistīšanās garantēs gaidīto rezultātu? Īpaši mūsu vēlēšanu sistēmas gadījumā, kad jābalso par partijām vai, pareizāk sakot, par to, ko kāds par naudu, turklāt iespējami lielu naudu jau ir nopircis… Tomēr – nevaram taču stāvēt malā! Šoreiz mūsu (vēlētāju) lēmums varētu būt pat vēsturisks. Kaut vai gadījumā, ja latviski runājošā daļa sadalīs balsis starp partijām piecām, bet cita pilsoņu daļa būs nelokāmi vienota – nu gluži kā Rīgas domē…
Jā, vienu mēs varētu visai droši – ar pārliecību iestāties pret. Tā gluži personīgi. Aģitēju un aģitēšu pret tām partijām, kas mēģinās pārliecināt sabiedrību, ka padomju okupācijas nav bijis. Tāpat nebalsošu pati (un kategoriski neieteikšu citiem) balsot par tām partijām, ko pirmām kārtām varam vainot gan privatizācijas kroplībās, gan nacionālo uzņēmu zaudēšanā, gan – jo vairāk – uzgāzētās krīzes izraisīšanā. Tātad šobrīd nekādu izredžu manā skatījumā nav Tautas partijai (kampšanas lielmeistaru nievājošie smīni un atklāta ņirgāšanās par tautas, vienkāršās, jautājumiem neaizmirsīsies gluži tāpat kā vēsturiskais Rubika smaids televīzijā, draudot savai tautai!), Godmaņa un Šlesera pirmajiem un jo īpaši – tiem zemniekiem, kam premjera kandidāts uz apsūdzēto sola…
Bet svarīgākais jautājums jau ir – ko atbalstīt un – par ko balsot?! Vai varam par kādu tā iestāties, kā, piemēram, amerikāņi par savu Obamu? Vai varam bez jebkādas maksas un konkrētu labumu (banānu vai tamlīdzīgi) saņemšanas kļūt par brīvprātīgiem aģitatoriem? Domājot par partijām, vismaz es pagaidām – nē.

Komentāri

  1. Neparvienu no zināmajiem politiskajiem spēkiem, jo šie nav pelnījuši manu balsi!
    Vieni par darīšanu, otri par nedarīšanu!
    Saplēst un iemest tā tik mans darbs , kā bijušam atbildīgam pilsonim!

  2. Es par čiigānu baronu vai tūristu blondīni, vai arī par Apes pensionāru atminēto Šķēli. Par tādiem, kas ar vienu roku zog, bet ar otru… dažreiz sīcenīti arī pensionāram dod.
    Izcila loģika – kas daudz sazagušies, vairāk nezags. Bet apetīte aug ēdot un redzam, kur esam, jo paši apzogam sevi.
    Eh, par ātru šis raksts, ar atmiņu švaki, vai sarkano līdzskrējēju un stukaču daudz, ka pārmaiņas draud. Jāuzēd biezpiens, tikai ne no urmas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *