Nekas nav pašsaprotams – ne brīvība, ne neatkarība, ne miera pilna dzīve

Esmu atgriezusies no Tukuma bibliotēkas, kurā atklāta mūsu sadraudzības pilsētas Izjumas Varoņiem veltīta izstāde. Šobrīd par ko citu domāt un arī rakstīt vienkārši nav iespējams…

Bibliotēkas 2. stāva gaitenī uz apmēram 10 pusotru metru augstām planšetēm pastāstīts nelielās un šobrīd jau atkal tik apdraudētās Harkovas apgabala pilsētas vairāk nekā piecus mēnešus ilgušā okupācijas laika (no 2022. gada 1. aprīļa līdz 10. septembrim) cilvēcības un arī zvērīgas nežēlības stāsts. Vairāki no to varoņiem ir krituši cīņās par savu pilsētu, citi nežēlīgi spīdzināti un pēc tam noslepkavoti… Vairāki, kā ārsts Jurijs Kuzņecovs, policists Leonīds Čerņatins vai muzeja darbiniece Diāna Listopad, riskējot ar visu, glāba līdzcilvēkus un visai kopienai, nācijai nozīmīgas vērtības un arī šobrīd turpina darbu…

To visu lasot, skatot, iedomājot, ir tik daudz pretrunīgu izjūtu, saviļņojuma un… bažu, jo… nekas jau nav beidzies! Zinām taču, ka karā kritušo izjumiešu, arī citu Ukrainas pilsētu un ciemu varoņu rindas jo dienas, jo kļūst garākas… Kā saka paši ukraiņi, aizstāvot savu dzimteni, tās brīvību, tautas dzīvību, savējo atdod nācija zieds – jauni puiši un meitenes, īsti savas zemes patrioti. Un visi, ar kuriem Ukrainā regulāri sazinos – retāk ar tiem, kas frontē, biežāk ar tiem, kuru vienīgās šīs zemes dzīves aizrit nemitīgā trauksmē, bumbu dārdoņā un bažās par savu bērnu, citu tuvinieku, arī jau savu dzīvību un veselību, – nebeidz vēl un vēl pateikties par uzmanību, atbalstu, uzverot, ka bieži tieši tas palīdz izdzīvot un saglabāt cerību. Nē, ne tikai cerību, bet arī pārliecību, ka… Ukrainai IR jāuzvar! Lielākās viņu bažas, ka mēs šeit Latvijā, arī pārējā Rietumu pasaule nogurs no kara, no apņemšanās kara plosīto ukraiņu zemi un tautu atbalstīt un ka tad arī tās Varoņu upuris var izrādīties velts…

Bet, raugoties izstādes stendu fotoattēlos, vēl kāda nerima par sevi atgādināt un kaut kādā ziņā sasaucās arī ar šī laikraksta numuram izvēlēto citātu pārdomām. Proti, tas nu ir skaidri jāapzinās, – mēs dzīvojam ļoti skaistā, bet arī ļoti trauslā pasaulē. Tāpēc nekas no tā, ko šodien varam pieredzēt, izjust, baudīt, dzīvojot savā – brīvā un neatkarīgā zemē, nav pašsaprotams! Tas ir jānovērtē. Taču, manuprāt, vēl svarīgāk, lai no sirds un līdz pat kaula smadzenēm ik dienas un ik mirkli apzināmies: lai šī valsts, šī zeme un, jā, arī valoda IR un Būtu mūsu, par to esam atbildīgi mēs paši!