Nedabiskā atlase

Lai saprastu, kas ar to domāts, varu paskaidrot: runa šoreiz nebūs ne par kariem, ne dabas stihijām, ne epidēmijām. Runa ir par ”atlasi”, ko savas un citu bezatbildības, neapdomības, vieglprātības, vienaldzības un citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ ”saregulējam” mēs – cilvēki – paši. Proti, runa ir par satiksmes negadījumiem, jo nupat mediķi un ceļu satiksmes atbildīgās personas jau atkal sāk runāt par kārtējo ”melno” periodu. Un kā nu ne – ir taču vasara! Pavēso laiku, kā dēļ nevaram dīki gulšņāt pludmalēs pie ūdeņiem, cilvēki kompensē, joņojot no vieniem svētkiem uz nākamajiem, no vieniem festivāliem – uz citiem. Tā sacīt – izklaidējamies pēc pilnas programmas!
Viss būtu jauki, labi, skaisti un patīkami, ja vienlaikus nebūtu arī traģiski. Šīs nedēļas statistika ir nepielūdzama, bilance – traģiska. Ielūkojoties internetā, lasāms: pirmdien – 77 ceļu negadījumi, kuros cietuši 10 cilvēki, 253 autovadītājiem sastādīti protokoli par pārsniegtu braukšanas ātrumu; trešdien – 60 avārijas (no tām 31 – Rīgā), seši autovadītāji pieķerti braucam reibumā, 264 – pārsniedzot atļauto ātrumu; ceturtdien (dienā, kad rakstu šīs rindas) – liela traģiska avārija (ar sešiem cietušajiem) uz Ainažu šosejas. Gandrīz katrā negadījumā ir, protams, arī bojā gājušie…
Ceru, ka pēc visa nupat uzskaitītā saprotamāka būs mana vēlme – ignorējot lasītāju daudzkārt pausto prasību žurnālistiem ”rakstīt vairāk par pozitīvo” – pievērsties tieši šai tēmai. Mīļie, mūsu te, Latvijā, jau tā ir tik maz! Taču mēs vieglprātīgi spiežam ”gāzi grīdā”; sēžamies pie stūres, kad reibumā sēžamies pie stūres (Vai tiešām kāds domā, ka, „uz savām divām” nespējot nostāvēt, uz četriem auto riteņiem būs drošāk noturēties uz ceļa?); kad bez iebildumiem (taču jau laikam ar cerībām?) sēstamies paši un sēdinām vēl arī bērnus piedzēruša autovadītāja braucamajā; kad piknikā vai pie viesību galda neprotestējam, ja šoferītis iedzer ”vienu maziņo”; kad jauniešiem atvēlam izklaidēties ar auto, pirms tam neiemācījuši viņiem atbildību par savu un citu dzīvībām… Un nelīdz taisnošanās, ka ceļi pie mums ir slikti, ka mašīnas – pārāk jaudīgas, ka autovadītāju apmācība – nepietiekama, utt. Galvenais ir un paliek ”cilvēciskais faktors” – tas, cik atbildīgi esam mēs paši.
Šī nu reiz ir tā joma, kurā mēs visi esam līdzvainīgi par to, ka mūsu ir tik maz. Padomāsim: varbūt saņemoties vienotai rīcībai un nelokāmām prasībām, varam palīdzēt saglabāt dzīvību kādam no saviem tuviniekiem, kaimiņiem, kolēģiem, paziņām – un arī gluži svešiem cilvēkiem? Ikviens no viņiem, ikviens no mums ir vajadzīgs šai zemei, šai tautai, šai pasaulei!