Attēlam ir ilustratīva nozīme

Mēs varam daudz

Tikai nepagurt, nepierast, nesamierināties!… Pieķeru sevi, ka jau vairāk nekā nedēļu atkal un atkal to sev gan domās atkārtoju, gan arī – kopā ar kolēģiem plānojot katru nākamo laikrakstu. Tas tāpēc, ka, manuprāt, – pagurums no nepārtrauktās bēdu un nelaimju pilnās informācijas plūsmas, negribēšana zināt par zvērībām un šausmām, kas joprojām notiek Ukrainā, sevis pažēlošana, aiztaupot līdzi jušanas sāpes,… tā ir… nodevība. Turklāt ne tikai tāpēc, ka arī mēs pārstāvam tos Rietumus, kas, domājot vairāk par savu pagaidām gana ērto drošību, piekopj aiz stūra stāvoša līdzjutēja lomu. Es tiešam uzskatu, ka tur, pie Mariupoles, Kijivas, Izjumas, Žitomiras, Sumiem…, ukraiņi, jā, varonīgi, jā, prasmīgi, bet šobrīd vairāk izmisīgi cīnās arī par mums, arī par brīvu – no šovinisma apmātiem sirotājiem brīvu – Latviju. Par to, lai mūs te, Tēvzemē, nekad vairs neviens nevarētu uzskatīt par nevērtīgiem otrās, trešās vai pat nekādas šķiras, tātad – liekiem cilvēkiem. Tādiem, kam nav pat tiesību runāt, rakstīt, domāt un sapņot Dzimtajā valodā… Tāpēc – nepagurt, nepierast, nesamierināties – tas ir mazākais, ko varam darīt.

Un, kā bijusi iespēja pārliecināties vai ik dienu, mēs patiesībā varam ļoti daudz. Nu kaut vai tā, kā mūsu rokdarbnieces Irlavā un Kandavā, sienot maskēšanās pārklājus Ukrainas kara tehnikas vienībām. Vai arī, kā aktīvie zapiņu kluba biedri Intara Pavloviča vadībā (un, protams, viņu atbalstītāji), kas sameklējuši, saķīlējuši ukraiņiem tik ļoti nepieciešamos autiņus, piekrāvuši tos ar daudzām nepieciešamām lietām un ar pilnām bākām nogādājuši Ukrainā. Cepure nost Lailas Dembovskas komandas (patiesībā pāris brīvprātīgo) priekšā, kas no pirmajām dienām uzņēmusies ukraiņu bēgļu aprūpi! Patiesībā šobrīd gana organizēts, mērķtiecīgs un tāpēc vien uzteicams ir arī pašvaldības darbs. Protams, ka joprojām svarīgi ir arī mūsu ziedojumi un uzmundrinājums draugiem, kas palikuši Ukrainā, un viņu ģimenēm, kas devušās bēgļu gaitās un nonākušas arī pie mums, Latvijā.

Diemžēl, kā izrādās, šis atbalsts viņiem nepieciešams arī kādā pavisam negaidītā veidā. Ne tikai lai spētu atgūties un atjaunot spēkus, lai spētu pielāgoties tik ļoti svešajai situācijai un videi, lai, ja ne šodien, tad rīt paši varētu parūpēties par sevi un saviem bērniem, lai varētu atkal atgriezties savā, tik ļoti ilgotajā dzimtajā zemē, savā Ukrainā. Bet… jo vairāk satiekos ar ukraiņiem, kam izdevies izbēgt no tiešām ārprātīgām kara šausmām, pasargājot patiesībā tikai pašu dārgāko – savu bērnu dzīvības, jo diemžēl aizvien skaudrāk kļūst redzamas arī mūsu sabiedrības ”tumšās bedres”. Pat neiedomājos, cik daudz (un ne tikai Rīgā, kur vairums bēgļu nonāk pirmāmkārtām) mums ir ļaužu, kas, saskarsmē ir gan neiejūtīgi, gan klaji naidīgi. Turklāt tādu netrūkst arī latviski runājošo vidē. Bet, kā man atklāja kāda, var teikt, jau vairākkārt un teju astoņus gadus Krievijas okupācijas ”priekus” izbaudījusī ukraiņu ģimenes māmiņa, visvairāk sāp tas, ka arī te jājūtas vainīgai, ka esi… ukrainis, jo gan pašas krieviski runājošie attālie radi, pie kuriem Latvijā vispirms nonākusi, gan pareizticīgais baķuška uzskata, ka ”ukraiņi jau paši vainīgi” un vispār, visas tās runas par bombardēšanām ir tikai ”ASV un ukraiņu nacionālistu sacerēts feiks”! Un tā nu sievietei un viņas bērniem, kas jau pirms astoņiem gadiem cietusi represijās un izdzīta no mājām Luhanskā, kas vairāk nekā astoņas dienas kopā ar bērniem nosēdējusi pagrabā, kamēr ”atbrīvotāji” sabombardējuši viņai tik mīļo Harkovu –… eko parku ar visiem dzīvnieciņiem, kur ģimenei tik ļoti paticis atpūsties, konservatoriju, teātri, ar kuru saistījušies tik skaisti dzīves mirkļi…, nu atkal jādzīvo bailēs… Gan par Ukrainā palikušajiem tuviniekiem – vīru un ļoti slimajiem vecākiem, kam paguvusi nopirkt, bet ne aizgādāt dzīvībai svarīgas zāles, kas beigsies 30. martā…, gan par bērniem te, jo Rīgā jau gana atklausījusies arī to, ka ukraiņiem jau dzīves te nebūšot, ka arī latvieši ir tādi ”nacionālisti”, ko pēdējais laiks pārmācīt. Bet vēl trakāk esot, kad uzrunātie krievvalodīgie (angļu valodu sieviete neprot) vienkārši… netic. Netic, ka viņu dievinātais Putins iznīcina pilsētu pēc pilsētas tā, kā pat Hitlers neuzdrošinājās…

Jā, iespējams, ka šie – teiksim, citādi domājošie – līdzcilvēki vienkārši piekopj strausu politiku. Jā, iespējams, ka ir arī tā, kā kādā intervijas brīdī (to varat lasīt šī laikraksta pielikumā «Mūsu Veselība») uzsver mūsu iztaujātā psiholoģe, – ka pat pie vislielākajām šausmām cilvēks pierod, mēģina un reizēm viņam arī izdodas ar tām sadzīvot… Jā, iespējams, tas tad, ja tās vērojam ar ekrāna un daudzu simtu kilometru attāluma starpniecību. Pavisam noteikti tās mūs nekādi nespēj aizsniegt, ja vienkārši… neticam un arī televizors rāda pavisam citu bildi.

Un, lūk, parādīt īsto bildi katram Latvijas cilvēkam – arī tas ir ļoti svarīgi, mums visiem svarīgi! Tāpēc esmu no tiem, kas atbalsta to, ka, sagaidot Otrā pasaules kara beigu dienu, ikvienā ”lielās un verenās” pielūdzēju pulcēšanās vietā ir jāizvieto lielformāta fotogrāfijas, kurās redzamas Ukrainas kara šausmas. Bet, iespējams, ka vēl labāk, ja visās iespējamās publiskās vietās uz lielformātu ekrāniem tiktu pārraidīti bombardēšanās izdzīvojušo sūtītie video…

Mēs tiešām varam darīt daudz! Tikai nepagurt, nepierast, nesamierināties!…

Komentāri

  1. Ar ko Ukraina izpelnījusies pastiprinātu uzmanību visu citu asiņaino konfliktu fonā? Ādas krāsa, mentalitāte vai attālums?

    1. Teicams jautājums, ko sev uzdod katrs daudz maz domājošs cilvēks. Nozombētie var stāvēt malā, un skaļi ķērkt vai smilkstēt.

  2. Adriatico, pat bez šovinistiskiem izlēcieniem ir milzīga atšķirība. Un viena no būtiskākajām: 98% ukraiņu vēlas atgriezties savās mājās…

  3. Cienījamie komentētāji, nepieskaitāmie vienmēr sirgst ar uzmanības deficītu, nu gluži kā tas moskovijas purva iemītnieks jeb hitlera klons.
    Tāpēc viņi gvelzīs jebkādas muļķības, lai tikai viņiem pievērstu uzmanību.

  4. Jā, diez kāpēc visas demokrātiskās valstis tā vienoti solidarizējas, ziedo miljardus, sūta militāro tehniku un rīko starpvalstu sanāksmes? Kāpēc Baidens lido uz Briseli? Kāpēc Eiropas pilsētu parastie ļaudis rīko mītiņus un gājienus? Tiešām, Adriatico, tu šeit meklē atbildi? Tu vispār 72 h somu saliki? Jo tādi kā tu aizmuks pie pirmās izdevības. Tīru veļu noteikti paņem.

    1. Pilnīgi pareizi jautājumi! Tiešām, kāpēc! (atbilde, ka baidens pēkšņi iemīlējis ukraiņus, būtu, kā minimums, naiva).

Atbildēt uz to ADRIATICO Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *