Attēlam ir ilustratīva nozīme

Kurš aizstāvēs grāmatu?!

Šis stāsts būs par grāmatām. Iespējams, tuvojoties jaunajam mācību gadam, tas būs īsti vietā, jo, kā zināms, mācies klātienē vai attālināti, bez grāmatas uz priekšu izglītošanās procesā netikt nekādi. Jā, ir interneta dzīles, bet – reizēm tās ir tik dziļas, ka vajadzīgais darbs tomēr nav tajās atrodams.

Tāpēc liels bija pārsteigums, kopā ar komisiju apbraukājot skolas, šur un tur redzēt lielas grāmatu kastes, kurās bija saliktas norakstāmās jeb – vienkārši runājot – izmetamās grāmatas. Bibliotekāri skaidroja, ka tāds ir augstākstāvošu pārbaudītāju nosacījums – atbrīvoties no visa liekā, un, tā kā bibliotēkām parasti netiek atvēlētas lielākās telpas skolā, un šur tur tiešām ir vieta tikai plauktiem, tad skaidrs – ja jāizvēlas starp svaigi iespiestu lasāmvielu un pagājušā gadsimta 60. gadu izdevumiem, tad pēdējie šajā cīņā padosies bez kaujas.

Diemžēl nebija laika izvērtēt sīki un smalki, kas tad tais kastēs tiek salikts, taču manīju gan enciklopēdijas, gan mākslinieku biogrāfijas, gan uzziņu literatūru, par dzeju un prozu pat nerunājot. Tikmēr bibliotekāri plātīja rokas – tāds esot uzstādījums. Šāda ārā mešanas prakse, lai cik savāda arī nešķistu, diemžēl sasaucas arī ar mūsu pašu paradumiem jeb grāmatu pārdošanas/atdošanas apjomu internetā. It kā būtu bijis skaļš uzsaukums, lai visi atbrīvojas no grāmatām… Kādā Rīgas grāmatu antikvariātā apstiprināja, ka tāda grāmatu pieplūduma, kā šobrīd, neesot bijis nekad – labi un reti izdevumi tagad esot dabonami, tikai ar to pirkšanu gan tik labi nevedoties.

Protams, Latvijā nevar sūdzēties par jaunu grāmatu trūkumu un, pieļauju, – ja ne katru dienu, tad reizi nedēļā noteikti dienas gaismu ierauga kāds jauns izdevums, kas meklēs savu lasītāju loku. Arī tā autors cer, ka bibliotēkas to izvēlēsies un ieliks savā grāmatu plauktā, daudz nebēdājot, ka, iespējams, tāpēc šī paša autora senāks, bet labāks darbs nonāks makulatūrā. Diemžēl ar šādu likteni daudzas grāmatas tā arī nesasniegs cienījamu vecumu un iekļaušanu īpašās literatūras klāstā.

Par ko ir bažas? Ka, iespējams, šādā ārā mešanas azartā konteinerā var nonākt arī patiesi vērtīgi izdevumi, dāvinājumi, reti eksemplāri, kuriem varbūt nav vietas skolas bibliotēkā, bet gan – visa novada grāmatu krātuvē. Tikmēr zinu, ka paslepenos kambarīšos tiek noglabātas enciklopēdijas, «Apvāršņa» sērija un citi darbi, kurus lasītājs vēlas lasīt. Jā, daudzas no tām izdotas padomju laikā, bet – arvien vēl iekļautas skolu ieteicamās literatūras sarakstā. Vai no tā, ka plauktā ir jaunāks izdevums, mainās tā saturs?

 

Komentāri

  1. Par saturu :pārsvarā mainās, ne uz labo pusi, jo mainījies lasītājs, tā uztveres spējas. (bilžu grāmatas ar īsiem tekstiņiem vienkāršu nepaplašinātu teikumu veidā)

  2. Kādas bibliotēkas darbinieku attieksme bija visai līdzīga – viņus interesējot vien grāmatas, kas izdotas pēc… 1990. gada. Vaicājot: taču daudzu latviešu klasiķu darbi tapuši ievērojami senāk un pelnījuši goda vietu bibliotēku plauktos, atbilde nesekoja. Un tad vairs nav jābrīnās par bibliotēkās redzamajām kastēm ar ārā metamajām grāmatām…

  3. Atkārtoti vēršos pie raksta autores ar aicinājumu atkārtot latviešu valodas gramatikas un pareizrakstības pamatlikumus, kā arī izvairīties no dominējošas liekvārdības. Grūti uztvert raksta vēstījumu, jo traucē sadrumstalotība un haotisks teksts.

  4. Ka tik visu veco norakstīt, izmest! Dzirdēta prakse! No kā tad jauno radīs??? Zinātnes pamati jau nemainās! Tagad tik bilžu grāmatas , nesaprotami tulkojumi skaitās labi! Vērtības pazūd makulatūrā…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.