Vietējie zinātnieki izpētījuši, ka jau pēc gadiem 20 Latvijas zemi pastāvīgi mīdīs vairs tikai divi miljoni latviešu. Negribīgi vairojamies, strauji izmirstam un vēl – naski izbraucam! Taču tāds nu šķiet ir to mazo nāciju liktenis – vienmēr jāpatur prātā, ka mūsu – viens-divi – un var arī nebūt pavisam.
Latvietim sava veida kūtrumu pārmet daudzi un ne tikai par to, ka demogrāfiskā līkne tāda – uz leju vērsta, bet arī to, ka nekādi dižie cīnītāji jau arī neesam. Daudzi Eiropā ar pavērtu muti vēro, kā mēs kārpāmies savā dižķibelē, un brīnās, kādēļ pret visu veidu nodokļu izmaiņām un samazinājumiem protestē vien atsevišķi aktīvisti. Tai pat laikā Vācijā, Francijā, arī Lielbritānijā un citur notiek lielmēroga streiki arī vien par to, ka algas sola vairs nepalielināt. (Bail pat iedomāties, kā tur būtu, ja būtu un algas tiktu grieztas pa latviešu modei – brīžam uz pusi vai līdz apaļai nullei?!) Arī Grieķijā, kas nu nonākusi līdzīgā krīzes punktā, kā mēs, tikko paziņoja par valdības plāniem iesaldēt algas un palielināt pensionēšanās vecumu, uzreiz ielās izgāja 10 000 grieķu. Bet ko Latvijā? Tā īsti jau – neko. Un citi mūs tik vēro, brīnās… Pat tapušas publikācijas ārzemju laikrakstos par latviešu grūto likteni. Piemēram, par to, kā krīze iedzinusi mūs tādā izmisumā, ka esam gatavi pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā un mūžu smagi nostrādāt fabrikā.
Bet varbūt tā vienkārši ir mūsu specifiskā izdzīvošanas metode? Tik drīz jau nesāks atkal Latvijas ekonomika strauji zelt un plaukt, un tiem, kas bez darba, nekādu dižo iespēju jau nemaz nav. Varbūt pat ir apsveicami, ka kāds meklē reālu izeju, kā pabarot savu ģimeni, nevis rīko bezjēdzīgus grautiņus? Ne velti eksperti lēš, ka valsts izdzīvošanas un pat izaugsmes pamatā būs tie paši izbraukušie latvieši, kas, ja nekā citādi, vismaz nepieprasīs pabalstus Latvijā. Un man drīzāk jābrīnās, kā izdzīvotu tie paši briti, ja latvieši viņu "necienīgos" darbiņus tomēr nedarītu, vien stāvētu Rīgas centrā un skaļi kliegtu?
