Attēlam ir ilustratīva nozīme

Kāpēc neviens neieklausījās?

Ģimenes strīdos un vispār diskusijās ir viena kaitinoša frāze, no kuras, kā iesaka psihologi, saprātīgāk tomēr būtu izvairīties. Un tā ir: “Es taču teicu!” Ņemot vērā, ka tā visbiežāk tiek izdvesta, nošņākta vai aiz muguras nočukstēta post factum jeb situācijās, kad viss, kas varēja aiziet greizi, to bez aizķeršanās arī izdarīja, šādai atziņai, domājam, vairs nav nekāda pozitīva pienesuma. Tā teikt – jau sākotnēji varbūt vajadzēja vienam otrā rūpīgāk ieklausīties, bet, ja kļūda tomēr pieļauta, jāmēģina to kopīgi risināt, nevis jāmeklē vainīgos. Vismaz šķiet, ka tā vajadzētu būt cilvēciskās attiecībās…

Bet, kad runa par indivīda vai kādas kopienas pretī stāvēšanu institūcijām, reizēm atgādinājumi  – “mēs taču teicām!“ – par skādi tomēr nenāk. Un mūsu – žurnālistu darbā – diemžēl šādas situācijas pat pārlieku regulāri atkārtojas. Pēdējais no uzskatāmajiem piemēriem, ko analizējam arī šīs dienas laikrakstā, ir atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums «Piejūra» un kārtējās nepatikšanas, kurās tas iekūlies. Vainīgos, kuru dēļ radušies zaudējumi valstij un dabai vairāk nekā četru miljonu eiro apmērā, tagad skaidros gan atbildīgās iestādes – policija, Valsts vides dienests, gan īpašnieki jeb deviņas pašvaldības, kurām šis uzņēmums pieder. Šobrīd gan rādās – tie pēdējie ir tādā kā mazā neziņā.

Tomēr skumjākais šajā stāstā ir tas, ka tieši uzstājīgas un, kā tagad šķiet, pat plānotas neieklausīšanās dēļ, par pašvaldības deputātu un atbildīgo amatpersonu kļūdām kādā brīdī var nākties samaksāt tieši mums – iedzīvotājiem, lai arī vēl 2018. gadā visiem tika solīts teju visizdevīgākais, tas ir, zemākai atkritumu savākšanas tarifs Latvijā. Un kaut arī laikraksts atkal un atkal norādīja uz to, ka tas nekādi nevar būt ticams (Vēl īsi pēc tam, kad pakalpojumu no privāta uzņēmuma pārņēma «Piejūra», tai pat nebija automašīnu, kur tos visus konteineru labumus kraut!), lēmuma pieņemšana vismaz mūspuses pašvaldībās bija raita un šaubu neaptraipīta. Sak, rejiet, rejiet…

Tagad gan rādās, ka neba par iedzīvotājiem un viņu maciņiem tā rūpe tobrīd bijusi, bet drīzāk izmisīga shēmošana, lai slēptu atkritumu kalnus, par kuriem taču nodoklīti arī tomēr jāmaksā. Vai tā tiešām būs bijis un žurnālistu pirksti nebūs lieki deldēti – laiks un izmeklēšana rādīs. Atliek vien novēlēt, lai gala rezultāts nebūtu līdzīgs, kā, piemēram, «Tukuma ūdens» gadījumā, kad piegānīta upe un dzirnavu dīķis brīnumainā kārtā izrādījās vienas vienīgas personas atbildība…. Grūti tomēr noticēt, ka neviens cits par šiem draudošajiem s…m neko nezināja!

 

Komentāri

  1. Man patīk lasīt NTZ,bet atvainojos,kurš rakstījis šo rakstu?Ar tādu nepatiku un sevis pārākumu.Ceru,ka avīzē šādi zemā plaukta raksti neparādīsies.

  2. Nu lūk! Partija Tukuma Pilsētai Novadam TPN to visu piesedza, jo toreiz pie varas bija viņi un viņu pakalpiņi. Un ar viņu svētību notika shēmošana.
    Klauns Miķelsons savās intervijās ar Jura kungu apstrīd to. Ka viņi neko un nekad. Pasarg dies.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.