Gaidot pamošanos

Vai Lieldienās godinām kristīgo tradīciju, svinot augšāmcelšanās brīnumu, vai Lielajā dienā – dabas ikgadējo atmošanos, šķiet, būtisku pretrunu nav. Tas viss par kā jauna sākumu, un šogad to jūt jo īpaši, ņemot vērā, ka astronomiskajos saulgriežos, kas vēl martā atzīmējami, ziema savas pozīcijas pat vēl negatavojās  atstāt. Taču šobrīd, kaut degungals brīžiem nosalis sārts un arī retas sniegpārslas sagriežas vējainajās dejās,  gaisā tomēr to jūt – ir, ir pavasaris! Katrā gadījumā vismaz putniem tas ir skaidrs, un, pat ja brīžiem tie ir tikpat sabozušies, kā nelidojošie divkāji, tomēr visi skanīgi sakliedzas, kārto un uzlabo ligzdas, dažs jau pacietīgi uzsācis savu perēšanas tūri.

Par to pēdējo var būt drošs, jo jau vairāku gadu garumā ir iespēja dažās ligzdās notiekošo vērot arī tiešsaistē. No vienas puses tas, protams, ieguvums zinātniekiem, kam iespēja vākt datus, dabiskajos procesos daudz neiejaucoties. Bet tāpat arī ikvienam citam tā ir iespēja uzzināt ko jaunu par dabā notiekošo. Jā, dažbrīd būt arī lieciniekam īstai drāmai, kad gada perējums neizdodas vai kāds putnēns aiziet bojā, bieži vien paša sugas brāļiem iejaucoties. Bet tas vienlaikus māca, ka nevaram ar cilvēka likumiem un tikumiem mērīt absolūti visu, jo īpaši jau dabā notiekošo.

Tas gan nepiedodami bieži aizmirstas, un, diemžēl, ne jau tajā labākajā nozīmē. Nu kaut vai pavisam nesenā ziņa – kāds vīrietis iepeldēja ezerā ar vienu mērķi – izpostīt aizsargājamo putnu ligzdas. Kā apliecina aculiecinieks, – dauzījis ar airi putnu olas. Oficiāli motivācija viņa rīcībai, kas izpelnījusies arī gana iespaidīgu naudas sodu (50 000 eiro), nekur nav izziņota, taču nojaušams, ka kaut kad un kādā veidā vīrietim it kā esot traucējis putnu… radītais troksnis, kas, piekritīsies, visai dīvaini, ja runā par putniem ezerā… Tāpat vēl šajā nedēļā Līgatnes dabas takās īpaši apdāvināti apmeklētāji ar akmeņiem apmētājuši tur mītošos lūšu. Kas zina – iespējams, lai pievērstu uzmanību?! Bet problēma tā, ka lūši, kaut šajā dabas parkā visai piejaucēti, tomēr nav tur nekādi mājas minči un nav ieinteresēti cilvēkveidīgajiem kā pievērsties.

Interesanti vai varbūt tomēr nē, ka, runājot par dabu un dabisko, itin bieži to gribam kaut kā absurdi cilvēciskot, bet tajā pašā laikā pret mājdzīvniekiem, kas piespiedu kārtā brīvprātīgi iemanījušies ar cilvēku diezgan labi sadzīvot, bieži izturamies atkal pavisam necilvēcīgi. Piemēru ir daudz, un viens par otru nepatīkamāki, bet, lai kaut daļējo to mainītu, tieši šobrīd kārtējo reizi atvērts Dzīvnieku aizsardzības likums. Rosinājumu vidū viens no punktiem, piemēram, paredz aizliegt suņu turēšanu pie ķēdes, ko sabiedriskās organizācijas mudina pielīdzināt nežēlīgai vardarbībai. Pirmās diskusijas Saeimas deputātu vidū gan izrādījušās tādas kuslas un ne pārāk faktos un datos balstītas (piemēram, Ainārs Šlesers dalījās tādās atziņās, kā  “sunim ir jārej“…) Tomēr tā vismaz ir cerība – cerība uz to, ka arī šajā jomā, ja ne gluži viena gada laikā, tomēr sabiedrības kopējā atmošanās reiz notiks!