Gadu no gada mūsu kārtības izpausmēs nekas daudz nemainās, tāpēc uzskatu par savu pienākumu atkal runāt par prātīgo un nesaprātīgo… Savādi, bet laikā, kad daudzviet plūdi vēl ir nopietna realitāte, citviet ziņo par rekordlielu kūlas ugunsgrēku skaitu. Nu ko lai saka – ja Dievs grib kādu sodīt, tad atņem prātu…
Par plūdiem nezinu – varbūt līst un snieg vairāk nekā mūsu bērnībā, bet skaidrs arī tas – gan apbūves plānotāji, gan HES cēlāji šo risku nav novērtējuši. Var gvelzt par tādu stihiju kā normāla ziema mūsu platumu grādos, taču plūdi Daugavas krastos nenotiek pirmo gadu… Taču, lai paliek cīruļu dziesmas Padomju Latvijas cēlāju galvās (katrai paaudzei savi murgi) – nav skaidrs, kādu ideju apsēstam jābūt, lai dotos kūlu dedzināt!?… Uzstādījums jau saprotams – uguns aprīs pērnās pinkas un dos ceļu jaunai, zaļai zālītei; turklāt pelnos viss tik labi aug… Taču, kas spējīgs, lai padomā tālāk un labāk: pirmkārt, degot kūlai, iet bojā putnu perēkļi, un sakarība vienkārša – jo mazāk putnu, jo vairāk netīkamu kaitēkļu; piemēram, odu… Otrkārt, degot kūlai, iet bojā dažs labs zaķis – kaķis un vēl kādas dzīvas radības; un sakarība vienkārša – mazāk kaķu, vairāk peļu, mazāk zaķu – vairāk iespēju, ka lapsa ēdamo meklēs jūsu sētā.
Ttreškārt, degot kūlai, iet bojā lērums kukaiņu, kas pārziemojuši zemes virspusē; iet bojā zirnekļi, bet izdzīvo ērces; sakarība vienkārša – mazāk zirnekļu, vairāk mušu un vairāk ērču – vairāk arī saslimstību ar encefalītu un Laima slimību. Uzjautrinoši!? Ceturtkārt, degot kūlai, iet bojā dažādu augu sēklas, bet izdzīvo lielākoties nezāļu sēklas. Kas īsti ziedēs jūsu zaļajā pļavā? Piektkārt, zemās degšanas temperatūrās veidojas kancerogēni (audzējus veicinoši) savienojumi – dioksīni; kūlas dedzināšana pagaidām ir viens no izplatītākajiem veidiem dioksīnu vairošanai dabā – šādi tie nonāk gan zemē, gan ūdenī, gan gaisā; visvairāk tiek lopiņiem, kas ēd "uzlaboto" zāli, un cilvēkiem, kas ēd šos lopus un citus to produktus.
Padomā, kārtību mīlošais dedzinātāj, kādus "labumus" iegūsi!? Bet par tiem, kam svilināt prieks, jāsaka – tas ir pazemotā prieks sajust varu, iznīcinot kādu vēl vājāku; tas pats prieciņš, kas rodas, barā piesitot vienu. Latvijā šādi cilvēki vairojas?…
to autoram
Ko tu te gvelz, kūkla ir dedzināta jau sen sen , kas tur miruši un kas izdzīvojuši arī ir sen sen , ār vezi miruši arī esam sen sen , sadega kādi kukaiņi vai kāds zalktītis , nu un , tūkstošiem nāk vietā , varbūt nevajag šito demagoģiju ko , Latvijas daba nekad nav cietusi no kūlas dedzinātājiem , to vajadzētu gan saprast !!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Gribētos piekrist mežsargam. Agrāk, kad dedzināja kūlu un neviens nesatraucas par to kukaiņu un visādu augu slimību bija mazāk. Tagad ar katru gadu, tas viss iet uz priekšu un mēs cīnāmies ar ķīmiju, kura ar katru gadu jāpielieto vēl spēcīgāka, jo kukainīši pielāgojas arī tai. Tad kur ir lielāks posts dabai?
Un tas visu mīlētais zaķītis katru gadu nāk dārzā apgrauzt ābelēm mizu un ne jau tad, kad ir sniegs, bet tad kad mežā vēl ir zaļa zālīte.
Nu jaa…kameer buus tik daudz paakju, kas kuulu dedzina, jo “taa tachu dariijas jau sen, sen”, nekas jau te Latvijaa nemainiisies!