Ar sveicienu – Tēvu dienā

Gatavojoties šai slejai, ko redakcijā bijām nolēmuši veltīt Tēvu dienai,
samulsu… Iespējams, tas tāpēc, ka pirms tam – arī jau, domājot par šo
laikraksta numuru, – biju izlasījusi vairākus blāķus dažādu pētījumu un
ieteikumu, kāda tad īsti ir tēva loma ģimenē, kādi ir svarīgākie
uzdevumi, pienākumi un atbildība. Tad nu, kā varat nojaust, teorija man
šobrīd ir visai skaidra, tāpēc nelielai prezentācijai par to, kas un kā,
esmu gatava uzreiz. Taču, domājot par praksi un tuvākās apkārtnes
piemēriem, sapratu, ka viegli nebūs…
Gribas jau kaut ko skaistu, mīļu un iedvesmojošu, bet skaidrs taču, ka
tik mātišķā valstī kā Latvija, kur, kā liecina kopējā Eiropas Savienības
statistika, ir ļoti daudz vientuļo vecāku – 34,4%, no kuriem 29,1% ir
vientuļās mātes un tikai 4,3% ir vientuļie tēvi (ES valstīs vidēji
attiecīgi 13,4% un 2,6%*), ar to pieredzīti varētu būt visādi. Ja
atceras vairumu bērnu pasākumu, kur nācies piedalīties gan kā mammai,
gan vecmāmiņai un avīzes cilvēkam, lielākoties jau visur bijušas mammas,
mammas vien… Ir jau dzirdētas versijas, ka tā mums (un arī daudzām
citām Austrumeiropas valstīm) tāda pagājušā gadsimta vēsturisko notikumu
palieka – vairākas revolūcijas un kari jo pamatīgi paretinājuši tieši
nācijas vīrišķās daļas rindas, bet palikusī un par visu atbildīgā, visu
varošā sievišķā daļa bieži vien savā pāraprūpē vai līdz zemei nospiedusi
vēl tikai augošo vīriešu vēlmi un arī varēšanu kļūt par pilntiesīgiem
tēviem.
Bet visa šī filozofēšana aizmirstas, kad redzu, cik daudz laika un
uzmanības saviem bērniem velta par mani jaunākas un jaunās paaudzes
tēvi. Cik ļoti viņi lutina savas meitenes – sievas un meitas, cik
ieinteresēti piedalās dēlu dzīvēs! Zinu tēti, kurš ne tikai savai
sievai, bet arī meitiņām regulāri dāvina ziedus un citus, kaut sīkus,
bet regulārus uzmanības apliecinājumus, iespējams, savā mīlestībā pat
neapzinoties, ka tā ir nodrošinājis, lai viņa ģimenē būtu iespēja izaugt
pašapzinīgām un emocionāli piepildītām jaunām sievietēm. Zinu vairākus,
pat daudzus jaunos tētus, kas nežēlo laiku, lai kopā ar saviem puikām
(arī meitām) būtu sacīkšu trasē vai laukumā, lai būvētu grandiozas
«Lego» mājas un tehnikas vienības vai zīmētu, lai kopā ķimerētos garāžā
un mazliet vēlāk arī būvētu ģimenes māju. Un šajā kopā būšanā nav nekā
no tā, ko iepriekšējām paaudzēm pārmetuši ģimenes psihologi, ka, lūk,
tēvi gan ar bērniem rotaļājas, bet bieži vien tikai tāpēc, lai realizētu
savus bērnības sapņus, nevis atbalstot savu ātraudžu vēlmes. Palasiet,
cik iedvesmojoši par savu ģimeni šī laikraksta numurā stāsta Miķelsonu
ģimene! Cik mīļi un sirsnīgi par saviem tētiem izsakās ielās sastaptie
tukumnieki!…
Jā, mēs augām citā laikā, un daudz kas, ja ne viss bija citādi, bet…
Es joprojām atceros, kā, sēžot uz pleciem savam ļoti lielajam, stiprajam
un pasaulē pašam labākajam tētim, biju lepna un nebaidījos ne no kā!
Sveicot Tēvu dienā, novēlu visiem, bet jo īpaši tētiem labu veselību,
možu garu un daudz pacietības! Un – lai viņi saviem bērniem ir un
vienmēr arī paliek paši labākie un mīļākie, drosmīgākie un stiprākie
cilvēki pasaulē!

Komentāri

  1. Komentāri, kuros ir mēģinājumi popularizēt konkrētu šobrīd kriminālprocesos iesaistītu portālu, tiks dzēsti. Pateicamies par sapratni!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.