Jauni un ar cīņas sparu!

Iepriekšējā reizē ielūkojāmies ēkas Brīvības laukums 11 vēsturē, bet nu devāmies lūkot, kas tur darbojas šodien. Pirmais ko apciemojām bija kafejnīca «Terase» (darba laiks: trešdienās, ceturtdienas no 11.00 līdz 21.00, piektdienās sestdienās no 11.00 līdz 00.00, svētdienās no 11.00 līdz 21.00, pirmdienās, otrdienās – brīvs). Tur satikām vienu no uzņēmuma īpašniekiem – Māri Karsto.

Kafejnīca elegantos toņos – plaša un gaiša. Diemžēl mūsu ciemošanās laikā neviens klients neiegriezās, tomēr tas ļāva mums piesēst un izrunāties par pašu uzņēmumu un par problēmām, ko rada šī laika uzņēmējiem tik nedraudzīgā situācija, un tas – ne tikai epidemioloģisko ierobežojumu dēļ…

Jā, Māra kafejnīca ir pavisam neapskaužamā situācijā, jo tās durvis ar lielu sparu un degsmi atvērās divas nedēļas pirms valsī izsludināja pirmo ārkārtas situāciju. Tad nu jaunie noteikumi neatļāva cilvēkiem ieiet kafejnīcā, kurā bija ieguldīts tik daudz!… To tik ļoti smago laiku Māris un arī mēs, kas tobrīd pie viņa viesojāmies, joprojām atceramies labi. Neziņa par to, kas un kā būs, cik ilgi būs un vai vispār būs brīžam robežojusies ar izmisumu…  Arī tāpēc, ka šis uzņēmums atšķirībā no citiem līdzīgiem valsts atbalstu nekādi nevarējis dabūt – pirmajā reizē, kad nauda dalīta, kā jaunam uzņēmumam, kas vēl nav sākucis maksāt nodokļus, nav izmaksāts ne cents. Diemžēl tajā laikā gājis kā gājis, tādēļ uzkrājies nodokļu parāds, tad nu tagad tas bijis iemesls, kādēļ nākamajā lockdown situācijā nevarējuši pretendēt uz atbalstu. Un tā jau nepilnus divus gadus… Jā, vasarā visa darbība notiek, kā pienākas, bet, kad tuvojas rudens, tā viss apstājas! Arī šajā rudenī, Māris uzsver, ka faktiski jau augustā (jo laiks palika vēsāks) cilvēku plūsma kā ar “nazi” nogriezta. Cerība esot, ka līdz nākamajam pavasarim lielākā daļa cilvēku būs vakcinējusies un visi varēsim dzīvot, kā iepriekš. Jā, tas nu ir jāatzīst, ka nevakcinētie bieži vien rada neērtības ne tikai paši sev, bet arī daudziem un dažādiem uzņēmējiem, citiem līdzcilvēkiem, viņu vidū – arī ēdinātājiem. Jo, lai kā gribētu, atļauties ielaist šādu personu un riskēt ar likuma pārkāpumu, – to nu tik neliels uzņēmums atļauties nevarot!

Ziemai jādomā kas jauns

Stāsta Māris: ”Domāju, ka šis ziemas periods vēl ir jāiztur… Bet, lai cilvēkus uzrunātu un piesaistītu, visu laiku pamainām ēdienkarti. Pēdējā laikā piedāvājumā nācis klāt arī Vok pannā gatavots ēdiens un hinkāļi (Gruzijas nacionālais ēdiens). Vasarā cilvēki pamatā pasūta kebabus un picas, bet nu – rudenī – vēlas ko citu. Bet arī picu piedāvājumu dažādojam – septembrī nāca klāt sēņu pica un kebaba pica, bet tas jau nav viss, vēl esam plānojuši ēdienkarti papildināt ar vairāk nekā 10 jaunām picām. Jā, ir jāizdomā, kā piesaistīt klientus, bet apzināmies, ka tas nebūs viegli. Protams, kā ierasts, turpināsim piegādi uz mājām (Tukuma robežās piegāde ir bezmaksas) un ēdienu izsniegšanu līdzi ņemšanai. Bet, kā jau minēju, – vakcinētās personas laipni gaidītas pie mums pasēdēt un pabaudīt atmosfēru.”

Atbildot uz jautājumu, kas, viņaprāt, «Terasē» ir tas atšķirīgais no citiem ēdinātājiem, Māris pastāstīja, ka atšķiroties ar to, ka piedāvā sestdienas vakaros (vakcinētām personām) ilgāk pasēdēt draugu lokā mājīgā atmosfērā (sestdienās virtuve strādā līdz 12 naktī), jo te ir iespēja ne tikai garšīgi paēst, bet arī uzdejot. Jāpiebilst, ka šeit vairs neesot tikai ātrie ēdieni, esot arī ēdienkartes piedāvājumam pievienojuši karbonādi ar piedevām (6 eiro) un arī citus siltos ēdienus. Drīzumā piedāvāšot arī biznesa pusdienas, kas būšot izdevīgāk klientiem. Bet diemžēl esot jāsaka, ka ir konkurenti, kas cenu “nosituši” tik zemu, ka tas viņu uzņēmuma vairs nebūtu rentabli. ”Arī mēs piedāvājām biznesa pusdienas par 5.50 eiro un ar visu piegādi. Bet tad sapratām, ka esam noskrējušies, bet nekādu peļņu negūstam. Vienīgais prieks, ka klienti bija priecīgi un apmierināti… Pats es tās iesaucu par “ brīvpusdienām”,” tā Māris.

Cilvēku ir ļoti maz…

Vēl jaunais uzņēmējs stāsta, ka, dzīvojot un strādājot mazpilsētā, rudenim atnākot, esot ļoti jocīga sajūta: cilvēki ir pazuduši! Nevarot saprast, ko viņi dara?!… Māris sazinājies arī ar citiem vietējām uzņēmējiem un sapratis, ka tāda nu ir vispārējā tendence. Diemžēl tādēļ nācies samazināt darba stundas un arī atlaist darbiniekus. Nu šeit palicis vien pats Māris un divas virtuves darbinieces, kas strādā uz maiņām, jo strādā vēl arī citur. ”Mēģināsim noturēties, cik varēsim, bet pēc ne tika labās iepriekšējās pieredzes plāns ir zināms. Ja nekas nemainīsies, taisīsim kafejnīcu uz vairākiem mēnešiem ciet, un taisām to vaļa tikai uz pavasari, kad, iespējams, varēsim arī atsākt normālu darbu. Jo nav jau jēgas darbināt krāsnis – elektrību tērēt, ja reāli nav, kas mūsu produkciju pērk. Pagājušā gadā, dzīvojot ar cerībām, iebraucām mīnusos, jo laicīgi nenoreaģējām un neaizslēdzām kafejnīcu… Tā bija kļūda, ka centāmies cīnīties un nepadoties, kaut sapratām, ka nav labi,” tā Māris.

Vēl Māris ir pārliecināts, ka ir gana plašs cilvēku loks, kas viņa kafejnīcu vēl nav iepazinuši. Tāpēc, viņaprāt, tiem, kas strādā jau gadiem, kas ir iestrādājušies, šo laiku pārvarēt esot mazliet vieglāk. Jā, Tukumā katram ēdinātājam ir sava odziņa. Arī Mārim bijusi doma pavērsties uz Gruzijas vai Āzijas virtuves pusi, jo pats labprāt izvēlas šo zemju garšas un ēdienus. Bet šobrīd neko nevarot solīt, bet nākotnē gan viss varot notikt, jo Māris ir gatavs teju visu apgūt pašmācības ceļā. Cita starpā, pirms atvēris savu kafejnīcu, virtuvē daudz neesot stāvējis. Bet, izmantojot interneta resursus un tiešām apbrīnojamo gribasspēku, viņš pamazām ir iemācījies, kā labāk un garšīgāk uzcept picu vai pagatavot kebabu. Tagad nu esot tādi laiki, ka ne tikai pašam jāstāv pie plīts, bet arī jāskrien iepirkties un arī jāuzkopj telpas… Bet kā redzams – nekādu problēmu, ja tik ir apņēmības, var izdarīt…

Un Mārim ir arī nākotnes plāni! Tā kā īrējot arī otru ēkas daļu, tad šobrīd esot jau izveidojuši rotaļu istabu bērniem… Un kādas tik ballītes tur nevarētu svinēt!.. Bet līdz tam vēl jāpaciešas…

 

Kur foto top jau desmitiem gadu

Tālāk un uz priekšu! Mūsu nākamā pieturvieta namā Brīvības laukums 11 – SIA «Foto nams» foto darbnīca, foto studija individuālām un ģimenes foto sesijām un foto aksesuāru veikaliņš. Pakalpojumi: bilžu izgatavošana no digitālajiem datu nesējiem, no 35mm fotofilmām un diapozitīviem, kā arī foto filmu attīstīšana. Fotogrāfiju izgatavošana, bojātu, senu bilžu restaurācija, profesionāla fotogrāfa pakalpojumi, iespēja iegādāties foto albūmus, bilžu rāmjus, kā arī iegūt foto dokumentiem piecu minūšu laikā. E-pasts: [email protected]

Darba laiks: darba dienās no 9.00 līdz 17.00, sestdienās  no 9.00 līdz 14.00 un svētdienās – brīvs) – tā skaidri, rakstīts uz ieejas durvīm. Ieejot pa galvenajām durvīm, kāpnes ved uz otro stāvu, kur nu atrodas foto studija, tur, kā noskaidrojām vēlāk, uz fotografēšanos var pieteikties atsevišķi – zvanot pa tālr. 27732821 vai 26713565. Mūsu viesošanās laikā fotosesijas nenotika, tādēļ devāmies pa kreisi uz foto darbnīcu. Tur satikām īpašnieci, konsultanti jeb visu vienā – Gitu Sokolovu. Viņa pastāstīja, ka uzņēmums šajās telpās strādājot jau divdesmit gadus, bet iesākumā tajā bijusi tikai kā darbiniece: “Pirms Guntis Jēkabsons 2001. gadā aizgāja uz jaunām telpām – jaunajā biznesa centrā, viņš aptuveni desmit gadus strādāja šeit. Vēl pirms tam viņam foto salons bija partijas mājā, bet vecajā kino teātrī (kur nu ir bibliotēka) strādāja Modris Aumalis. Tā kā fotogrāfu bija daudz, kas lielākoties nāca no vecās foto darbnīcas, kas atradās tur, kur tagad ir TIC. Bet lieta tāda, ka Tukumā bija vairāki foto saloni, bet fotogrāfiju darbnīcas nebija… Fotogrāfi savas bildes taisīja paši savām rokām tumšos kambaros, bildes žāvējās uz šņorēm… Par tādu bilžu mašīnu neviens pat nesapņoja. Tad nu Guntis devās uz Rīgu un uzmeklēja Viktoru Ābolu, kas bija «Foto colors» īpašnieks, un pierunāja viņu tādu darbnīcu atvērt arī Tukumā. ”

Un jā, Gita parādīja arī vēsturisko mašīnu, kurā vēl joprojām var attīstīt filmiņas. Tā arī esot tā atšķirība no citām foto darbnīcām, te var izdarīt to, ko jaunā paaudze pat nevarot iedomāties. “Bildes attīstām tikai ceturtdienās, jo mašīna ir jāuzsilda. Ja ķīmiju katru dienu silda un nelieto, tā saskābst tāpat kā zupa. Tādēļ to darām vienu reizi nedēļā un tad arī visas filmiņas attīstām. Pie mums var nopirkt arī foto filmiņas, piemēram 24 kadru filmiņa pa 7.50 eiro, bet 36 kadru filmiņa maksā 9 eiro. Jā, tas ir dārgi, bet arvien vairāk jauniešu “rok augšā” dažādu veidu vecos fotoaparātus un iemēģina ar tiem fotografēt – eksperimentē. Man bildes brauc attīstīt pat no Jūrmalas un Olaines, svarīgi ir tas, ka mēs ne tikai varam attīstīt un bildes uztaisīt, bet no filmiņas varam arī ierakstīt fotogrāfijas digitālā formātā. Un jā, cilvēki atrod filmiņas un nes pie mums – bija gadījums, ka trīs nedēļas pēc kārtas mums nesa pa 25 filmiņām.”

Fotogrāfijas pamazām atgriežas 

Jautāta par to, vai fotogrāfija atkal nāk modē, Gita pastāstīja: “Kaitina, kad ienāk cilvēki un prasa: “Ko, jūs vēl neesat bankrotējuši?!” Tas tāpēc, ka iedomājas –cilvēki vairs fotogrāfijas netaisa. Bet es tam pretī varu teikt: ”Parādu nav, un maizei sanāk…” Jā, cilvēki fotogrāfijas taisa, bet vissirsnīgāk to dara tie, ksa ir cietuši no modernajām tehnoloģijām. Pirmsākumos telefonā atmiņa bija 16 MB, un tad, kad tas bija pilns, tad bieži vien nobloķējas un kaut ko izdzēsa… Un pamatā jau tās bija bildes. Arī, kad datori “uzkaras”, tad arī bieži vien cieš tieši bildes, ja tās nav dublētas “mākoņos”. Ir bijis arī gadījums, kad sieviete telefonā glabājusi bērna bildes no piedzimšanas līdz pat trīs gada vecumam un kaut kas ne tā nogājis greizi, un  – nav vairs nevienas bildes!”

Kā viens no piedāvājumiem šajā darbnīcā ir arī dokumentu fotogrāfiju izgatavošana – braukšanas biļetēm, studentu, skolēnu invalīdu, pensionāru apliecībām utt. ”Pasu galdam ir savs foto meistars, bet tas cilvēks, kas no tā ir cietis, arī nāk pie mums un nofotografējas. Es nevainoju ierēdņus, viņiem ir tāda aparatūra, kāda ir, bet cilvēki stāsta, ka ekrānā izskatās, ka būs ok, tomēr, kad saņem pasi, raudāt griboties, jo izskatās, ka cilvēks jau miris… Te fotografējot, bilde jebkurā gadījumā būs labāka. Mazie “hakeri” jau pasei sataisa mazās bildītes un pasūta kā parastu fotogrāfiju – tas izmaksās 0,20 centi, bet tā tas izmaksā 3 līdz 4 eiro,” skaidro Gita.

Bildes pie Gitas var pasūtīt ar interneta starpniecību par 0,18 centiem, salonā – 0,20 eiro, bet diemžēl viņai esot jāsaka, ka pēc tūlītējā energocenu kāpuma arī viņai būs jāuzliek augstāka cena – vismaz par diviem centiem. Tas mazliet biedējot, jo esot cilvēki, kuri uzskata, ka arī šie 20 ir liela nauda par fotogrāfiju. Preču piedāvājums, kas iegādājams uz vietas ir gana plašs tik mazai telpai – albūmi, sākot no pavisam maziem (36 fotogrāfijām), kas maksā vien 60 centus, līdz pat grezniem, lieliem albūmiem par padsmit eiro. Arī bilžu rāmīši dažādi – un arī–  sākot ar pavisam niecīgām summām – 0,50 centiem līdz pat… 20 eiro (60x80cm). Tā kā viss vajadzīgais ir pieejams. Un Gita ar savu ilgo darba pieredzi iziet cauri visām fotogrāfijām, lai nebūtu nekādu brāķu. Lai gan, kā pati atzīst, dažreiz, gribot, lai būtu labāk, sanācis sliktāk. Tādēļ vēl viena svarīga lieta – pēc fotogrāfijām ir jāmēģina saprast, ko cilvēks tur ir uztvēris par svarīgāko objektu.

 

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.