«Senu dienu stāsts» – tādu apakšvirsrakstu mūsu novadnieks E. Birznieks-Upītis izvēlējās darbam «Ezera malā», kurā ievīti patiesi notikumi, kas risinājusies pirms 120 gadiem Engures ezera krastos.

Viss sākās brīva ezera krastos

Par to, kas rosinājis šo stāstu rakstīt, E. Birznieks-Upītis atceras: "Man varēja būt gadi sešpadsmit, kad brīvdienās gāju mājās no Tukuma pilsētas. Pie Brizules muižas starp Stūrkrogu un Piķkrogu (te pie lielceļa sanāca kopā divu lielskungu robežas, tādēļ arī viens otram pretī uzcelti karogi) nometušies krievu zaldāti uz naktsguļu. Uz riteņiem līdzi ņemamajā katlā vāra patlaban vakariņas. Man šis skats neparasts, gribas zināt, kādēļ viņi te."

Kad no kāda zaldāta saņemta atbilde, ka viņi iet uz Enguri pret latviešu buntavniekiem, jautātājam kļūst skaidrs: ir dzirdēts, ka jau vairākus gadus ir ieildzis strīds starp vācu baroniem un Engures krasta iedzīvotājiem.

Bet aizsākums notikumiem, kas saasināja attiecība starp muižniekiem un ezermalniekiem, meklējams vēl senāk – 19. gs. vidū. Piekrastes sīkzemnieku un zvejnieku ikdienas dzīve lielā mērā bija saistīta gan ar zemi, gan tuvējo ezeru. Kurzemes veco likumu grāmata dažiem ezeriem, arī Engures, bija piešķirtas brīvezeru tiesības. Likumā bija rakstīts, ka tajos visiem brīva zveja, tos "neviens to īpašniekiem nedrīkst aizdarīt, lai visi var pietikt. Šos ezeru iztekas ne caur sudmalu celšanu, ne kā arī citādi nedrīkst aizdarīt, lai zivīm ir pilnīga vaļa uziet un noiet."

Ap ezeru dzīvojošie labprāt izmantoja visas likumā paredzētās tiesības: pļāva piekrastes zāli, vāca niedres jumta segumam un pakaišiem, vilku vālīšu pūkas spilveniem, bagātīgus lomus ieguva zvejojot. Bija pierasts, ka sestdienās un svētdienās zvejas mīļotāji sanāca gar ezermalu, deguši zvejnieku sakurtie ugunskuri, spīguļojušas lāpas.

Kam kanāls, kam – jaunās pļavas?

Bet tad visi apkārtējie muižnieki, kuru īpašumā bija Engures ezera apkaime, nolēma, ka, attīstot lopkopību, nepieciešams iegūt jaunas platības pļavu izveidošanai. Pēc atļaujas saņemšanas no cara valdības Rideļu, Zentenes, Rindzeles, Nurmuižas, Pūres un Vīkseles muižu īpašnieki aicināja iedzīvotājus no apkārtējiem pagastiem klaušu kārtā piedalīties kanāla rakšanā, lai daļu ezera ūdens novadītu jūrā. Darbu sāk Mērsragā, pie «Kuģinieku» mājām 1842. gadā, pabeidza gadu vēlāk. Apmēram četrus kilometrus garo kanālu uz ziemeļiem no ezera vēl ilgus gadus apkārtējie iedzīvotāji sauca par Kuģinieku upi.

Ezera līmenis pakāpeniski pamazinājās par 1,5 metriem, tā apkārt ezeram, ūdenim atkāpjoties, radās jaunas platības, kurās muižnieki cerēja izveidot labas, ar zāli bagātas pļavas. Interesanti, ka jau pirms dažiem gadiem līdzīgas domās, kā iegūt jaunas pļavas, bija radušās arī Dundagas baronam, kurš lika jūrā nopludināt netālu no Melnsila esošā Dieviņa ezera ūdeņus. Par to raksta Vilis Veldre grāmatā «Ceļi un cilvēki»: "Es dabūju zināt, ka sen atpakaļ Ezermuižas vietā bijušas Dieviņu mājas, bet šepat uz jūrmalas pusi, kur tagad plaši pļavu klajumi ar daudziem siena šķūnīšiem, bijis Dieviņu ezers. Apmēram simts gadus atpakaļ ezers nolaists jūrā, lai Dundagas muižai būtu vairāk pļavu, un Dieviņu māju vietā ierīkota Ezermuiža. Tagad ezera pļavas pa gabalam sadalītas zvejniekiem. Taču vēl arvien, kad kāds uz šīm pļavām brauc, tad tas nesaka – uz pļavu, bet gan – uz ezeru."

Mainījušās paaudzes, notikums aizmirsies, tikai māju nosaukumi kādreizējos ezera krastos par to liecina – Ezergaiļi, Ezeri, Ezernieki. Un Ezerpļavas vairāku kilometru garumā.

Viss Engures ezera kanāls pēc izrakšanas uz jūru "neaizskrēja", bet pakāpeniski samazinājās un, gadiem ejot, ieguva jaunu apveidu, jaunas krastu līnijas. Mazo saimnieciņu, mazmājnieku un zvejnieku iegūto zemju robežas jau sen bija noteiktas no lauku un mežu puses līdz ezeram. Bet nu ar laiku radās domstarpības: kam tad īsti pieder, ezeram kļūstot mazākam un seklākam, jaunradusies sauszeme? Vairums bija pārliecināts, ka brīvezera vietā radusies teritorija ir brīvzeme, tātad tā pieder visiem. Kad piekrastē sāka veidoties pļavas, to zāli gan ganībām, gan siena pļaujai sāka izmantot apkārtējie iedzīvotāji.

Līdzīga izpratne valdīja arī ezera austrumu krastā, kroņa daļā, kur, ūdeņiem atkāpjoties, smiltīs un dūņās pāris pēdu dziļumā bija atrodams dzintars. To bija visai izdevīgi pārdot, tādēļ ne tikai tuvākajā apkārtnē dzīvojošie sāka masveidīgi nodarboties ar dzintara meklēšanu. Iebildumi gan radās mācītājiem, kuri savus draudzes locekļus vainoja mantkārībā. Satraukuma pamatā gan bija tas, ka dzintara meklēšanā piedalījās vai visi ģimenes locekļi, turklāt svētdienās, un dievkalpojumu laikā baznīcas bija gandrīz tukšas.

Pāris dienās – viss nopļauts

Attiecības starp muižniekiem un ezermalniekiem saasinājās 19. gs. otrajā pusē, kad, lai uzlabotu muižas ekonomisko stāvokli, sāka attīstīt lopkopību, vajadzēja nodrošināt lielākus lopbarības krājumus. Muižnieki kategoriski paziņoja, ka jaunradušās zemes platības ir tikai muižu īpašums, kur jebkāda saimnieciskā darbība citiem aizliegta. Zemnieki savukārt bija pārliecināti par savu taisnību, nepakļāvās aizliegumam, rakstīja sūdzības un slepus turpināja zāli pļaut.

Strīdā par pļavu piederību un to izmantošanu iesaistījās arī garīdznieki. Luterāņu mācītāji, kā vienmēr, gāja roku rokā ar vācu baroniem, tādēļ zemnieki, taisnību meklējot, palīdzību cerēja rast pareizticīgo baznīcā – tā "tuvāk" krievu valdībai. Tā nu daudzi Engures novada zemnieki šajā laikā pārgāja pareizticībā.

Atklāti nemieri nobrieda pakāpeniski, kad apkārtējo muižu īpašnieki lika ierakt robežstabus un aizliedza jauniegūtajās zemes platībās saimniekiem ganīt lopus, vākt sienu, plūkt niedres.

1875. gada jūnijā ļaudis no Engures un Bērciema patvaļīgi nopļāva zāli un sameta 25 kaudzēs. Tās tika atņemtas, arī izkaptis. Turklāt katram pļāvējam piespieda vairākas dienas arestā. Gadu vēlāk, neievērojot grāfa Lambsdorfa brīdinājumu izbeigt pļaušanu, tā tomēr notika Rindzeles grāfam piederošajās pļavās. 1879. gadā ezera krastā tikai notverti niedru griezēji. Un atkal – soda nauda, atņemti zirgi, rati, kas pārdoti ūtrupē.

Pēc dažu gadu pieklusuma nemieri atjaunojās jau ar daudz plašāku vērienu. 1887. gadā tajos bez ezermalniekiem piedalījās arī zemnieki no tālākiem novadiem – Talsiem, Tukuma, pat no Ventspils apriņķa. Pāris dienās pļāvēji un grābēji, kuru skaits tika rēķināts pat līdz tūkstotim, nopļāva lielāko daļu muižnieku pļavu. Savā taisnības apziņā un kopējā darbā pļāvēju simti visgarām ezera krastam jutās vienoti un stipri. Un bezspēcīgi jutās atbraukušie muižnieki, Talsu pilstiesas locekļi un apbruņotie mežsargi – ko iesākt pret milzīgu ļaužu pūli, kas bruņots ar izkaptīm, turklāt no citiem novadiem – svešiem, nepazīstamiem, kuru bija lielākā daļa?

Šapki daloj! (Cepures nost! – kriev.v.)

Augstāko pakāpi protesta izpausmes sasniedza 1888. gadā. Jau ziemā daudzviet liesmo muižu siena šķūņi, pavasaros ar lielām grūtībām nākas nodzēst aizdedzinātos mežus. Maijā firsts Nikolajs Līvens lūdz gubernatoru uz Zenteni atsūtīt žandarmus, tie apbraukā piekrastes ciemus, iepazīstas ar zemnieku un zvejnieku noskaņojumu. Rodas pārliecība, ka siena pļaujas laikā pulcēsies vēl lielāks pļāvēju skaits nekā iepriekš.

15. maijā no Talsiem muižnieki saņem ziņu, ka pļāvēji plūstot pa visiem ceļiem, to skaitu vērtē pāri tūkstotim. Nākošās dienas rītā no ezera netālajām Skuju mājām ierodas gubernators Sipjagins, viņu sagaida Talsu pilskungs un žandarmērijas pārstāvji. Tālākajai rīcībai gatavi gubernatora atsauktie 200 zaldāti.

Kā tālākos notikumus atainojis E. Birznieks-Upītis stāsta «Ezera malā» lappusēs? Visu sapulcējušos pļāvēju kopīgo noskaņojumu rakstnieks izteicis zemnieka Matsona vārdos: "Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka aizstāvu taisnu lietu, un tādēļ no neviena nebīstos un no ne viena neslēpjos." Un tā ap pirmsjāņu laiku "agrā rītā izkapšu strīķēšana tāli skanēja pa visa ezera malu. Uz visām desmit verstīm garās joslas pļaušana iesākās pašā rītā." Pļāvēji zina par krievu zaldātu ierašanos, bet viņu savas taisnības apziņa ir pietiekoši spēcīga: mēs esam kopā vienoti, mēs esam daudzi, "visus jau nesaņems ciet, un, ja arī saņems ciet, kur viņus visus liks, vairākus simtus ļaužu?"

Notikumi ezera malā risinājās strauji. Ierodas zaldātu ķēde. Gubernators likuma vārdā pavēl pārtraukt pļauju. Ļaudis nav likušies pazīstam gubernatoru un turpinājuši darbu, nav paklausījuši arī saucienam noņemt cepures. Tālākais E. Birznieka-Upīša tēlojumā: "Šauteņu galos piepeši pazibēja uguns, parādījās dūmi, atskanēja troksnis." Nošauts kāds siena vācējs, ne vietējais, bet no Talsu puses. Arī viņa zirgs. Ezermalas pļavās miers un klusums, tikai "zaldātu raibā milzīgā čūska sāka ļodzīties gar ezermalu uz augšu. Pēc brītiņa atskanēja jautra krievu dziesma, bungošana un pa starpām skaļa svilpošana. Jātnieki jāja iepakaļus."

Līdzdarbojies arī Jānis Čakste

Tā sauktā "siena dumpja" notikumi dažādi izgaismoti – visdramatiskākie tie ir rakstnieka iztēlē. Padomju laika vēsturnieku versija – ka zaldāti sākuši šaut, ievainojot vairākus cilvēkus. Patiesība ar izdomu savijas ļaužu atmiņu nostāstos. Vēsturiskā patiesībā nedaudz citādāka: pēc gubernatora pavēles "šapki daloi!" cepures tiek noņemtas, šaušana nav notikusi, bet gubernatora visiem dzirdot izteiktie draudu nepaklausības gadījumā pielietot spēku, apkārt stāvošo zaldātu acīmredzamā gatavība izpildīt gubernatora pavēli bijuši tik pārliecinoši, ka pļāvēji pakļāvušies prasībām un darbus pārtraukuši.

Saistībā ar notikumiem pie Engures ezera ieskanas arī Jāņa Čakstes vārds. Grāmatā «Latvijas Republikas pirmais valsts prezidents Jānis Čakste» (1993) lasām: "1886. gadā J. Čakste nobeidz Maskavas universitāti. Tajā pašā gadā viņš pārnāca uz Jelgavu un iestājās kā tiesas amata kandidāts jaundibinātajā Kurzemes guberņas prokuratūrā pie prokurora Mjasojedova. Engures ezera apkārtnē bija izcēlušies zemnieku "nemieri" sakarā ar zvejas tiesībām, kur muižnieku privilēģijas bija palikušas galīgi nepanesamas. Muižnieki centās lietu pataisīt par nopietnu zemnieku sacelšanos pret pastāvošo kārtību. Lietu uz vietas bija devies noskaidrot prokurors Mjasojedovs un līdzi kā tulku paņēmis J. Čaksti. Pateicoties J. Čakstem kā labam zemnieku domu un vārdu pārtulkotājam, humānais Mjasojedovs lietu likvidēja un zemniekiem par "sacelšanos" nekāds sods vairs nedraudēja."

Varai sava taisnība

Var domas dalīties par to, kurš vārds precīzāk izsaka notikumu būtību – dumpis, nemieri, sacelšanās. Katrā ziņā tā bija ne tikai viena neliela, bet vairāku novadu ļaužu mēģinājums aizstāvēt savas tiesības, protests izpaudās ne tikai vārdos, bet arī rīcībā, kurā iesaistījās ne vairs, kā sākotnēji, tikai Engures ezera apkaimes ļaudis, bet daudzi simti citu novadu zemnieki, kuri bija piedzīvojuši vācu muižnieku citu veidu netaisnību. Nebija arī gluži tā, ka "lietu likvidēja" un nemieros iesaistītajiem nekāds sods nedraudēja. Kad arī 1889. gadā atkārtojās masveida pulcēšanās siena pļaujai, bija sagatavoti pretpasākumi: uz visiem ceļiem, kas veda uz ezeru, bija noorganizēti bruņoti posteņi, kas apturēja braucējus un gājējus. Kuri nepaklausīja pavēlei doties atpakaļ, tika arestēti, nosūtīti uz Talsiem. Tālredzīgāki bija kļuvuši arī vietējie muižnieki, piemēram, Rindzeles, Rideļu un Zentenes muižām piederošās pļavas pa lielākajai daļai jau bija nopļautas. Vācu baroni ar slepeno ziņotāju, žandarmu un tiesas iestāžu palīdzību sāka kārtot rēķinus ar dumpinieku vadītājiem un viņu atbalstītājiem. Vairāki zemnieki tika padzīti no savām mājām, citiem piesprieda cietumsodu. Vienā gadījumā bija arī izsūtījums uz Sibīriju.

Engures "siena dumpis" – viena epizode tautas tiesību un taisnības izcīņā. Savas taisnības apzināšanās – tā latvietim, latviešu zemniekam gadsimtu gājumā bieži sadūrusies ar vācu baronu, krievu ierēdņu, ar baznīcas taisnību. Tīri cilvēciskā taisnības izjūta un – juridiskā. Kā R. Blaumaņa novelē – tā pati latviešu zemnieka sadursme ar vācu baronu, kad Andriksons pārliecināts: "Savus paša ozolus uz jūsu zemes esmu cirtis. es tos no sava tēva esmu mantojis!" Sava laika likumi, juridiskā taisnība uzvar, ja ne citādi – ar spēku, ar varu. Bet aizvainojums un protests par negūto taisnību ļaužu apziņā turpināja gruzdēt, lai pāris gadus vēlāk izlauztos spēcīgās revolūcijas ugunīs, arī Tukuma un Talsu novados.

Vietu un brīvības cīnītāju vārdi

Notikumi 19. gadsimtā pie Engures ezera saglabājušies vairāku paaudžu laikā patiesos vai daļēji izdomātos nostāstos, pagātnes liecinieki ir arī apvidus vietvārdi. Tā uz kādreizējiem ezera krastu apveidiem norāda tādi māju nosaukumi kā Ezermaļi, Ezerlīči, Ezerkalni. Arī Ezermuiža kādreiz ir bijusi tuvu ezeram, tagad līdz tam vairāki kilometri. Savukārt nosaukums Jaunpļavas, kas ietver plašāku apvidu ar vairākām mājām bez izteikta centra, radies, kad izveidojās jaunas pļavas pēc ezera līmeņa pazemināšanās. Lielā kūts vēl ir no 1888. gada, kad to uzcēla Rindzeles muižas vajadzībām – gan liellopiem, gan piekrastes pļavās savāktā siena novietošanai.

1939. gadā izdotajā latviešu biogrāfijas vārdnīcā «Es viņu pazīstu» atrodam četru nozīmīgāko cīnītāju vārdus. Tie ir Melnbergs Teodors – no Oktes pagasta, zemnieku brīvības cīnītājs, Talsu un Ventspils apriņķu zemnieku kustības vadītājs, bijis šīs kustības centrā; Ozols Kristaps – no Rindzeles, zemnieku brīvības cīnītājs, nemieru aktīvs dalībnieks; Segliņš Andrejs – brīvības cīņu izcils dalībnieks no Nurmuižas pagasta un Sproģis Kristaps no Ķūļu ciema, kur ap 120 saimnieku vārdā uzrakstījis plaši motivētu sūdzību par vācu muižnieku netaisno rīcību. Visi četri grāmatā pieminētie nosaukti par brīvības cīnītājiem, pirms 120 gadiem viņi uzņēmās vadošo lomu pagātnes vēsturiskajos notikumos ne tikai pie Engures ezera, bet arī tālākajos novados.