Kultūrvēsturiskās apziņas stiprināšana provincē – mūsdienu lielā iespēja…

Protams, protams, visticamāk ne pasaulē, ne Latvijā, ne arī Tukuma novadā lietas tik drīz vairs pilnībā neatgriezīsies parastajā gultnē… Un tomēr – gan toreiz – pirms diviem gadiem, gan tagad kultūras notikumi provincē ir lielā iespēja. Pat privilēģija. Vieta, kur pasaules skrējiens ir (vai vismaz tā tam vajadzētu būt) nedaudz lēnāks – kur ir iespēja būt nedaudz vērīgākiem, uzmanīgākiem pret saviem līdzcilvēkiem, savu vēsturi un savām saknēm. Vieta, kurā savā ziņā rādīt piemēru citiem…Vieta, kur, tā teikt, veikt garīgos dziļurbumus. Vai tad ne to darīja mūsu novadnieks Imants Ziedonis ar savu «Kurzemīti», pārmērot Latviju un mūsu cilvēkus viņu attieksmē pret vērtībām toreiz, kad arī mūsu pamatvērtības bija tik apdraudētas?.. Tagad jau arī – tikai nu atkal pavisam savādāk apdraudētas. Ar citu spiedienu, ar citu kosmopolītismu, citu (vairs ne sociālistisko, nu jau kapitālistisko) materiālismu.

To, cik bagāts ir mūsu novads – gan pagastos, gan pilsētās – kultūrvēsturiski, atkārtot nav vērts – tas ir pieminēts publikācijās, grāmatās, izstādēs. Un to šajos gados ir bijis daudz. Arī par cilvēkiem, kas mūsu novadnieki, kuriem bijusi būtiska loma mūsu valsts un pat vēl plašākā mērogā. Tās ir bijušas daudzas labās gribas entuziasma izpausmes. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ tās nav fiksējušās tādā kvalitātē, ko mēs jau varētu nosaukt par novada kultūrpolitiku ar stabilām tradīcijām (gan tam arī īsti nebija laika – jo vienai reformai jau sekoja nākamā; vienām pārmaiņām – nākamās…). Šķiet, ka jaunā novada versija tomēr ir uz ilgāku palikšanu, tādēļ arī ir gan iemesls, gan iespēja veidot pastāvīgākas tradīcijas un identitāti.

Un kas gan to varētu veicināt, stiprināt? Es teiktu, ka plašāks, atvērtāks un regulārs dialogs starp lēmumu pieņēmējiem un potenciālajiem ideju devējiem, sapņotājiem; starp dažādām grupām un dažādu kultūrvietu atbildīgajiem. Tie varētu būtu arī notikumi, kuros dažādu pagastu un pārvalžu pārstāvji varētu plašāk pastāstīt citiem pagastiem un pārvaldēm par savām kultūras pērlēm, apbrīnojamajiem cilvēkiem, par saviem nepiepildītajiem sapņiem, iecerēm…Tur arī varbūt varētu tapt daža laba kopideja. Novada kopidentitāte pati par sevi tomēr netop – tā jāveido.

Gana daudz ziņu un citu veidu resursu turētājs ir Tukuma muzejs ar savām daudzajām filiālēm un zinošajiem cilvēkiem. Ja apstākļi neļauj/neļaus satikties, pārrunāt identitātes stiprināšanas jautājumus klātienē, to var iespēju robežās turpināt darīt arī attālināti.

Liels palīgs novada identitātes stiprināšanai ir «NTZ» izdotā «Tukuma gadagrāmata». Tur uzzinām par mūsu apkārtnes īpašajiem cilvēkiem – jubilāriem nākamajam gadam. Tomēr, šķiet, ka veidojot, plānojot katra nākamā gada vērtībnotikumus – īpašo jubileju atzīmēšanas, koncertus ar kultūrvēsturisku akcentu.. – varētu būt lielāka koordinācija – sarunāšanās starp dažādām novada kultūriestādēm. Tie arī varētu būt tādi kā kultūras forumi – vai klātienē vai attālināti (atkarībā no tā, kā apstākļi to ļautu…). Gan tad tiem arī būtu jābūt pēc iespējas profesionāli sagatavotiem – ar diviem, trim runātājiem, kas lekciju veidā informētu citus par neparastiem novada kultūrvēsturiskiem aspektiem. Tik daudz par mūsu vietām un cilvēkiem zina Inta Dišlere, Vitolds Mašnovskis, Agris Dzenis… Droši vien vēl citi arī.  Kāpēc gan lai tās nebūtu viņu publiskās lekcijas klātienē vai attālināti visiem interesentiem?

Īsti līdz galam neizmantotā iespēja ir arī sarunas (klātienē vai attālināti) ar Tukuma novada draudžu garīdzniekiem, ko gan Tukuma luterāņu draudzes prāvests Mārcis Zeiferts ar savām aktivitātēm internetā savu iespēju robežās jau cenšas risināt. Tukuma novada draudžu vēsture arī ir būtiska daļa no novada identitātes. Dialoga stiprināšana un attīstīšana visdažādākajās dimensijās varētu būt ceļš uz lielāku pašapziņas, identitātes attīstību.

Iespējams, ka visā manis vēstītajā nav nekādas novitātes un par līdzīgām lietām jau domā, tās notiek…Tad nu gan atvainojos…

Sirsnībā – Arnis Šablovskis

 

 

Komentāri

  1. Dialogs starp kultūrā iesaistītajām pusēm ir vairāk nekā nepieciešams. Tas ir obligāts. Tomēr kā NVO sektora pārstāvi mani nepamet sajūta, ka valsts un pašvaldību kultūras cilvēkiem tā īsti nav laika (gribēšana, cerams, ir!) nākt ar iniciatīvu kādam kultūras forumam, kaut vai virtuālam, jo viņu ikdiena paiet, cīnoties ar neredzamiem ienaidniekiem un iedomātām problēmām, nodarbojoties ar likumos ierakstītu prasību apmierināšanu un diemžēl nepamanot, ka liela daļa laika un enerģijas tiek patērēta nelietderīgi. Kad pienāks tas brīdis, kad “apakšas” un daudzie “vidusposmi” beigs pakļauties absurdām “augšu” prasībām? Un, lūdzu, nepārprotiet, šoreiz es ar to nedomāju tikai vienīgās pasaules megaslimības apkarošanu. Lietas, ar ko būtu jācīnās un ko vajadzētu izskaust, lielāko tiesu var atrast cilvēku galvās (šoreiz ne par utīm stāsts).

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.