Agita Puķīte

Haralds Neiburgs: “Černobiļā piedzīvoto neviens nekad neaizmirsīs”

1986. gada 26. aprīlis bija silta un saulaina pavasara sestdiena. Todien neviens pat nenojauta, ka Ukrainas atomreaktorā – vienā no pasaulē lielākajiem – noticis sprādziens. Pati pirmā informācija atnāca no Zviedrijas, kad tur sāka par šo avāriju runāt, bet arī neko daudz. Tā īsti sāka runāt tikai tad, kad pirmos vīrus sāka uz turieni iesaukt… Šo iesaukšanu Haralds Neiburgs salīdzina ar represijām pret cilvēkiem 40.-tajos gados…

26. aprīlī apritēja 30 gadu, kopš Černobiļas katastrofas – avārijas Ukrainas atomelektrostacijas 4. reaktorā. Avārija uz visiem laikiem mainīja to daudzu tūkstošu cilvēku (un viņu ģimeņu) dzīvi, kas mēnešiem ilgi piespiedu kārtā likvidēja šīs avārijas sekas. Savu Černobiļas 30-gadi katrs no dzīvi palikušajiem klusībā atcerēsies citā laikā – skaitot no brīža, kad savus soļus spēra uz saindētas zemes. Tukuma novada biedrības «Černobilieši» vadītājam Haraldam Neiburgam šī diena pienāks Jāņos…

Savukārt 30. aprīlī Tukuma ledus hallē biedrības «Černobilieši» dalībnieki satiksies un kopā ar ģimenēm atcerēsies gan notikumus Černobiļā, gan 30 gadus pēc katastrofas.

–  1986. gada 26. aprīlis bija silta un saulaina pavasara sestdiena. Todien neviens pat nenojauta, ka Ukrainas atomreaktorā – vienā no pasaulē lielākajiem – noticis sprādziens. Kā jūs par to uzzinājāt?

– Pati pirmā informācija atnāca no Zviedrijas, kad tur kaut ko sāka par šo avāriju runāt, bet arī neko daudz. Tā īsti jau sāka runāt tikai tad, kad pirmos vīrus sāka uz turieni iesaukt…

– Kā un kad jūs iesauca?

– Ziniet, šo iesaukšanu es salīdzinu ar represijām pret cilvēkiem četrdesmitajos gados – jo gan tad, gan Černobiļas gadījumā neviens neko nezināja. Mana kārta pienāca Jāņos. Tolaik strādāju uzņēmumā «Komutators» Rīgā, Duntes ielā, par šoferi. Kā vienmēr no rīta atnācu uz darbu, kur mums – diviem šoferiem – pateica, ka ar automašīnu jādodas uz konkrētu vietu pie linu fabrikas. Sapulcējāmies, un tur paziņoja, ka 12.00 mūsu automašīnu kolonna dosies uz Kauņu. Un viss.

– Sievai buču varējāt iedot? Maiņas drēbes paņemt līdzi paguvāt?

– Es līdz sievai varēju aizbraukt, jo viņa dzīvoja Rīgā; tad arī šo to varēju paņemt līdzi. Bet ne visi varēja no savējiem atvadīties… Parēķiniet, ko varēja pagūt, ja laiks ir tikai pāris stundas?… Kolonnā bijām kādas 40 mašīnas; iepalikt vai no ceļa novirzīties nevarēja; pusceļā līdz Kauņai atbrauca degvielas uzpildītājs un pielēja bākas, lai nekur vairs nav jāapstājas. Aizbraucām līdz Kauņai, un tur priekšā jau bija vilciens ar vagoniem – mūsu automašīnas salika uz platformām, bet mūs pašus ielaida kravas vagonos, kur bija sanaglotas gultas. Tikai, salīdzinot ar to pašu deportāciju, mūsu vagonu durvis neaizslēdza. Neviens jau arī neteica, uz kurieni braucam, taču, protams, bija nojauta.

Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 29. aprīļa, numurā ŠEIT!

Komentāri

  1. Tik daudz bezinformācijas bij tolaik par šausminošo katastrofu. Kă tolaik klusēja TV ,radio un prese 🙁

    Haralds jauks un pozitīvs cilvēks. Veselību Haraldam un viņa citiem biedriem.

  2. Atceros, ka biju maza meitene un tikai no kāda drosmīga cilvēka sapratu, ka noticis kas ļoti briesmīgs.
    Sākotnēji ļoti noklusēta nelaime- par kuras sekām cilvēki ” maksā” vēl šodien…..
    Haraldam un pārējiem novēlu veselību.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *