Mammu, es gribētu uz šo brīnišķīgi ziedošo maiju lūkoties ar Tavām acīm –vienmēr kaut ko jaunu un brīnumainu ieraudzīt diezgan vienmuļajā dabas režisētajā pārraidē, kas tiek translēta ceturtā stāva logā, no visas sirds priecāties par katru uzziedējušu pārsteigumu uz palodzes. Un Tavi puķupodos iesakņojušies lolojumi prata pārsteigt arī Tevi – kaktuss no visām gada 365 dienām izvēlējās uzmirdzēt tai vienā vienīgajā – Tavā dzimšanas dienā. Šogad kastaņas – Tavas dzimšanas dienas krāšņākās puķes – pirmo reizi uzziedēs un noziedēs bez Tevis. Kaut skumjas varētu būt tik ātri gaistošas kā pagājušogad maijā kritušais sniegs…
Uz Tavu štociņu centos neskatīties – Tu biji mans balsts un mans aizsargmūris. Es varēju krist aizvērtām acīm, jo zināju – ir kāds, kas mani saķers, pažēlos un uzmundrinās. Tagad aiz manis ir tikai senču dvēseles un man pašai ir jākļūst par to pēdējo aizsargvalni maniem bērniem un mazbērniem – par aizsargmūri, kas būtu daudz drošāks par Nif-Nifa reiz uzslieto būdiņu.
Man pieder un vienmēr, kamēr vien spēšu to atcerēties, piederēs kāds gabaliņš Latvijas zemes, par ko es nemaksāju nodokļus, – lauku ceļš, pa kuru Tu kā vienmēr smaidoša nāc puķainā kleitiņā, nesdama pilnu spaini ar ķiršiem – sava bērna mīļākajām ogām. Uz šī paša ceļa Tu sava bērna kājas esi sargājusi no čūskulēna, kam arī bija labpaticies doties savās gaitās tieši tajā vietā un stundā. Tu žēloji visas dzīvās radības, uzskatot, ka katrai ir sava vieta zem saules. Tu, puķainā kleita, ķirši, lauku ceļš – šī aina ir iespiedusies atmiņā un veldzē ar bezrūpīga prieka un laimes sajūtu.
Smagāka kļuvusi atmiņu nasta – nu mūsu kopīgās atmiņas jānes man vienai. Vēl joprojām reizi pa reizei iešaujas prātā doma: “Tas jāpajautā mammai…” – līdz attopos, ka atbildi nekad vairs nesaņemšu. Man likās, ka stāstus par mūsu ģimenes svarīgākajiem notikumiem esmu uzklausījusi. Bet izrādījās, ka detaļas – saistviela, kas dod stāstam smaržu un garšu – pazudušas. Gribētos Tev pavaicāt… bet pasaule kļuvusi svešādāka un tukšāka.
Kādreiz pēc Tavas aizbraukšanas uz pilsētu es, palikusi laukos pie vecāsmātes, klausījos, ka vecāmāte sūrojas par vēdersāpēm, un teicu: “Bet man sāp mamma.” Tikai tā es, mazs bērns, varēju izteikt šo šķiršanās rūgtumu. Mammu, vai šī sāpe nekad nenorims?
Tavs Vincis
P. S. Piedod, ka es vienmēr visu nokavēju. Arī šī vēstule pienāks par vēlu…