Lapmežciema muzejā viesojās smārdenieks un Kara muzeja vēsturnieks Kristaps Pildiņš, kurš Lāčplēša dienas priekšvakarā stāstīja par Latvijas Brīvības cīņām, piebilstot, ka pat vēstures zinātāji tā laika faktu un notikumu jūklī mēdzot apmaldīties. Lai vai kā – pateicoties tolaik izdarītām izvēlēm un globālajām norisēm, kas tās rosināja, arī desmitgades Padomju Savienībā Latvijā nespēja noslāpēt ideju par savu valsti.
Tomēr iesākumā pat tādas domas nav bijis. Vēl pirms 1905. gada kā milzīgas panākums tiktu uzskatīta iespēja kļūt autonomiem Krievijas impērijas sastāvā. “Bet pirmais Pasaules karš nāk ar jaunām pārmaiņām, un tā sekas – cilvēku upuri, pārtikas trūkums un viss cits negatīvais – rosina Krieviju uz pārmaiņām. Rezultātā notiek lielinieku jeb boļševiku revolūcija, kas sagrauj impēriju. Un tad arī Krievijas provincēm – Baltijai, Somijai – rodas atkal jaunas iespējas mainīt ierasto kārtību.” Tā tieši pirms 100 gadiem jautājums par autonomiju jau kļūst par ieceri dibināt pašiem savu valsti, kaut šīs idejas atbalstītāju loks tobrīd nebūt nav plašs un vispārizplatīts.
Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 17. novembra, numurā ŠEIT!
Izlasīju avīželē to it kā interviju. Par pulkveža Oskara Kalpaka nopulgošanu šitam par valsts/nodokłu naudu parazitējošajam pseidozinātniekam varētu arī skarbākā veidā jautājumus paprasīt!
Pulkvedis uzñēmās praktiski neesošas valsts (valdība atradās uz kuga pie Liepājas) mikroskopiskas armijas (sākumā tur bija tikai 200 vīru!) vadību ar domu par neatkarīgu Latvijas valsti! Un tagad kaut kāds kēms sā filonēt, ka redz šis esot karojis nevis par Latviju, bet pret sarkanajiem?! Pēc pirmajām kaujām ar sarkano mēri pie Liepājas, kad latvju karavīri lieliski parādīja – kas ir kas un kurš ir kurš, tagad muldēt, ka tas pats bataljons esot nobijies un gandrīz aizmucis no pāris ložmetējiem?!
Eu kabineta žurka, tu vispār filmē, ko muldi!!!
Un tu ir tik vecs, ka klāt biji tajos vēsturiskajos notikumos – i visu redzēji, i dzirdēji?:)
Pašam neliekās dīvains komentārs?
Vecais, par daudz esi dzīvojis padomijas laika propagandā, ja gribi, lai vēsture un vēsturnieki melo atbilstoši konjuktūrai. Domāju, ka tieši iespējami reālistiskis (ar dokumentiem un aculiecinieku atmiņām pamatots)skatījums un ļoti aizrautīgu jaunu vēsturnieku iedziļināšanās rada to īsto vēstures sajūtu – tādas jukas, bet tik un tā drosme, varonība un pašaizliedzība, kā saka, drosmīgo neprāts! Un tas viss kopā jau ļāva būt Latvijas valstij. Tik daudz nejaušību, tik daudz kas pret, bet tomēr –ir! Varbūt tieši tāpēc ir, ka dieviņš apžēlojās, lai varonīga cilvēka, kāds Kalpaka noteikti bija, nāve nebūtu bezjēdzīga un velta.