Mazdārziņš – nozīmīga dzīves un ekoloģijas sastāvdaļa

Sociālajos medijos virmo kaislības ap Lucavsalu Rīgā. Tur domes Pilsētplānošanas komitejas deputāti nolēmuši nodot uz pieciem gadiem bezatlīdzības lietošanā 10 ha zemes Latvijas Futbola federācijai, savukārt tā Lucavsalā plāno nacionālā futbola stadiona būvniecību. Vēl gan lēmums jāapstiprina visiem deputātiem domes sēdē. Pati stadiona būvniecība jau nevienu neapdraud, bet jārēķinās, ka būs nepieciešama infrastruktūra, ceļi, jādomā, kā novērst sastrēgumus, jo stadionā paredzētas 15 000-20 000 skatītāju vietas… Un tas, lūk, skar tālāk esošo Kazas sēkļa dārzkopības biedrību. Varētu jau teikt: kas gan mums daļas par to, kas notiek Rīgā?! Bet, manuprāt, arī pie mums līdzīgas problēmas var atgadīties. Proti, Lucavsalas dārzkopju biedrības pārstāvji stāsta, ka saņēmuši nolaistu teritoriju, ka iztīrījuši zemi no šīfera un citām atlūzām, ka sakopuši teritoriju, ieguldījuši līdzekļus ceļu izbūvē… Bet nu to visu tā – ar vieglu roku izpostīs un atdos kārtējai lielbūvei…
Katram – gan dārzkopjiem, gan futbola faniem un deputātiem – šeit it kā sava taisnība un vēlmes. Tomēr, manuprāt, mazsvarīga nav šīs ieceres ekoloģiskā puse. Laikā, kad tik ļoti pievēršamies vides problēmām, Lucavsala būtu īstā vieta, kur rīdziniekiem ierīkot mazdārziņus. Nereti Rīgā ziņo par piesārņota gaisa problēmām, bet kārtēja lielceltne šīs problēmas nemazinās, savukārt dārzi ar bagātīgu zaļo masu gan. Vai tiešām stadionam vieta neatrastos kaut kur kādā degradētā teritorijā? Kāpēc gan Lucavsalu neatvēlēt dārziem, vēl jo vairāk, ja pēc tiem ir tik liels pieprasījums?
Pašvaldību attieksme pret iedzīvotāju vēlmi kopt mazdārziņus ir visai dažāda. Piemēram, Salaspils novads saviem iedzīvotājiem ir iedalījis 24 mazdārziņu teritorijas, savukārt zema interese par mazdārziņiem esot Daugavpilī un arī Jelgavā. Tas arī saprotams, jo tur līgumu par dārza izmantošanu slēdzot tikai uz vienu gadu. Kas gan ir viens gads, ja zina, cik ilgi un kā zeme iekopjama, lai tā būtu auglīga?! Un ko gan daudz var šādā dārzā iestādīt, ja zini, ka varbūt nākamajā gadā tev dārza jau vairs nebūs?! Arī piecus gadus ilgs nomas līgums nav pārāk daudzsološs dārzkopim. Citāda pieeja ir Ventspilī un Liepājā, kur dārzu apsaimniekošanai ir izveidotas biedrības un zeme nodota nomā uz 10 gadiem. Liepājā šim mērķim pašvaldība ir atvēlējusi 49,7ha zemes, un mazdārziņi pilsētā atrodas sešās vietās.
Iespējams, būs, kas man oponēs, uzskatīs, ka potenciālie mazdārziņu kopēji prasa kādas īpašas privilēģijas. Bet, lai arī cik rūdīti pilsētnieki esam palikuši, tomēr, domāju, katram pienāk laiks, kad gribas atrotīt piedurknes un iegremdēt rokas zemē, lai pēc tam vērotu lielo augšanas un ziedēšanas brīnumu. Un latvietis ar savu darba tikumu dārzu ierīkos jebkur: vai tas būs urbānais dārzs kādā nolaistā vietā pilsētas centrā, vai uz kādas terases, mājas jumta vai Laustiķu purvā Tukumā. Un arī jaunajai paaudzei gribas taču parādīt, kā izaug redīsi, tomāti, zemenes, puķes… Rosīšanās dārzā uzlabo gan fizisko, gan garīgo veselību. Par to taču vairs neviens nav jāpārliecina!
Un, starp citu, mazdārziņu vēsture Eiropā ir visai sena: piemēram, 1907. gadā Dānijā bija 20 000 mazdārziņi, bet 1949. gadā jau 100 000. Joprojām Dānijā mazdārziņu eksistenci sargā likums. Ja pašvaldība kādam kooperatīvam atceļ attiecīgo statusu, kas notiek ārkārtīgi reti, tad pašvaldībai jānodrošina jauni mazdārziņi citā vietā. Arī Vācijā pie pilsētām ir plašas mazdārziņu teritorijas, tikai šeit darbība esot stingrāk reglamentēta – notiek pārbaudes, vai dārzs tiek apstrādāts, vai zālienā atstātā platība nepārsniedz noteikumos paredzēto…
Un kā tad pie mums? Vai esam domājuši par to, lai mazdārziņa saimnieks būtu drošs, ka pašvaldība līgumu turpinās vismaz tik ilgi, lai dārzā varētu iestādīt arī kādu augļu kociņu, saimniekot ilgtspējīgāk, videi draudzīgāk? Varbūt jau laikus nepieciešams noteikt, kur būs mazdārziņu teritorijas? Iespējams, pašiem jāorganizē dārzkopības sabiedrības? Arī bez padomju laikā izsmietās ”Pārtikas programmas” taču ir skaidrs, ka mazdārziņš ir teju katras latviešu ģimenes dzīves vieda daļa!