Ģenētiski modificētā pārtika «par» vai «pret»

Aizvien vairāk Eiropā un arī pie mums tiek runāts par ģenētiski modificēto organismu (GMO) pārtiku. Ģenētiski modificēto organismu izcelsmes vieta ir ASV firmā «Monsanto», un pirmie šāda veida organismi arī radās ASV pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gados.

Par šo organismu ietekmi uz dabu un cilvēka organismu sākotnēji nebija veikti nekādi pētījumi. Pašlaik pētījumi ir, taču tie tiek apšaubīti. Tāds nu ir pētījumu liktens – nereti to rezultāti ir tādi, kādi tie vajadzīgi pasūtītājam, kā saka, kas maksā – tas pasūta mūziku jeb, kā šajā gadījumā – pētījuma rezultātus. Nav viegli izvērtēt, kuriem uzskatiem pieslieties, tieši tāpēc vēl jo nozīmīgāk, lai uz pārtikas produkta marķējuma tiktu norādīts, ka produktā ir kāda sastāvdaļa, kas iegūta no modificētiem augiem. Tie var būt soja, kukurūza, kartupeļi, tomāti, rapsis un vēl citi. Taču, ņemot vērā bēdīgo pieredzi, kā ilgu laiku tika maldināti pircēji, kad krējuma vietā viņiem bija jāpērk krējuma izstrādājums, nav pārliecības, ka ar GMO pārtikas uzrādīšanu nebūs līdzīga situācija.

28. augustā Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju asociācija rīkoja semināru par GMO. Arī mēs laikrakstā aizsāksim šo tēmu un mēģināsim sniegt pēc iespējas plašāku informāciju. Ir pienācis nopietnas izšķiršanās brīdis – Latvija būs brīva no GMO vai varbūt tieši otrādi, tie būs jāaudzē, lai varētu konkurēt ar Eiropas zemniekiem, kā arī GMO varētu mazināt nepieciešamību pēc agroķimikālijām, kas arī atstāj negatīvu ietekmi. Jāizvērtē arī, kāds risks, kāda ietekme modificētajiem augiem varētu būt uz cilvēka veselību un dabu.

Cits viedoklis

Seminārā kategorisku nostāju pret modificētas pārtikas izplatību pauda biologs Didzis Pilāns uzstāšanos klausījās arī viena no Latvijas dārzeņkopības autoritātēm Mārīte Gailīte. Lūdzām viņu izteikt viedokli gan par D. Pilāta stāstīto, gan filmā «Pasaule Monsanto acīm» redzēto.

M. Gailīte:

– Didzis Pilāns patiesi tā domā, kā viņš saka. Par lauksaimniecību un ražošanas tehnoloģijām; par to, cik ļoti mēs esam atkarīgi no ķimizācijas; par to, cik ļoti esam atkarīgi no piemērotas šķirnes, viņš vienkārši nezina. Un viņam ir diezgan ideālistiski priekšstati, un viņš attiecīgi arī rīkojas. Ja runājam par filmu, tad man gribētos zināt, kura ar «Monsamto» konkurējošā ķīmijas kompānija ir finansējusi šīs filmas uzņemšanu. Tas ir no reklāmas viedokļa sekmīgs, kaut gan pagarš un garlaicīgs vienas firmas nomelnošanas produkts, turklāt tas ir nepārprotami.

– Vai jūs domājat, ka ģenētiski modificētiem dārzeņiem vajadzētu ienākt Latvijā?

– Jā. Noteikti.

– Ko tas dos?

– Principā izvēle ir maza: vai nu mēs izvēlamies ģenētiski modificētus produktus, vai paplašinām reģistrēto pesticīdu sarakstu, vai arī esam spiesti lietot nelegālu ķīmiju. Mēs nevaram ar bioloģiskajām audzēšanas metodēm pabarot Latviju.

– Vai ar integrētajām metodēm nevaram izaudzēt visus Latvijai nepieciešamos dārzeņus?

– Mums ir labs ķīmijas klāsts lielajām kultūrām – graudaugiem, rapsim, pat par kartupeļiem nevarētu īpaši sūdzēties. Bet, ja mēs runājam par dārzeņiem, arī par augļkopību, mums trūkst herbicīdu, insekticīdu, fungicīdu. Mums ir ļoti daudz problēmu, kuras ar to ķīmiju, kas pašlaik ir pieejama, atrisināt nevaram.

Skaidrs, ka arī turpmāk dzīve būs grūtāka, jo Eiropas Savienībā grasās samazināt atļauto preparātu sarakstu apmēram uz pusi. No vienas puses tas ir labi, netiks lietotas indīgas ķimikālijas, kas apdraud vidi, bet no otras puses, tas nozīmē, ka tuvākā laikā mēs varam saskarties ar augu aizsardzības produktu trūkumu. Šodien mēs ļoti daudz dzirdējām par transgēniem organismiem, kad, teiksim, augam iestāda pavisam svešas sugas – no dzīvnieka, no zivju vai citiem gēniem. Bet neko neesam dzirdējuši par organismiem, kas radušies, mākslīgi pārnesot gēnus vienas sugas robežās – tā sauktajiem CIS gēnajiem organismiem. Tas prasa ilgus gadus, un rezultātā panāk, ka šķirne ir izturīgāka pret slimībām, bet vienlaikus tai atkal ir zemas kvalitātes raža, tāpēc selekcija vēl jāturpina. Bet ar CIS gēnajiem organismiem mēs varētu uzreiz no tomātu šķirnes, kas ir izturīga pret kaut kādu problēmu, iestādīt šo konkrēto gēnu parastam tomātam, ko mēs audzējam, un tādējādi mēs panākam vajadzīgo efektu salīdzinoši ātrākā ceļā. Turklāt tas nav tik vienkārši, kā rāda tās bildītes. Tas ir pietiekami sarežģīts zinātnisks process. Un tad mēs varētu salīdzinoši ātrā ceļā panākt labu, izturīgu šķirni, un tas arī palētinātu sēklas izdevumus. Tas ir ne tikai par tomātiem, bet par jebkuru lauksaimniecības kultūru – vai tie būtu graudi, vai soja, vai kartupeļi. Tas palētina šķirnes izveidošanas izmaksas.

– Vai šis palētinājums ir vērts iespējamā riska, vai nebūtu jāveic pētījumi par to, kāda ietekme šim ģenētiskā ceļā iegūtajam tomātam būs uz cilvēku?

– Uz to es atbildētu sekojoši: eiropieši kartupeļus tā masveidā ir sākuši ēst 18. gadsimtā. Mēs ēdam kartupeļus jau divus gadsimtus. Mēs ēdam mums pilnīgi svešu pārtiku. Vai ir kāds pētījums Eiropā, kādas sekas mūsu veselībai atstāj kartupeļu ienākšana mūsu ēdienkartē?

– Vai tās ir salīdzināmas lietas – dabisku audzēts kartupelis vai ģenētiski pārveidota pārtika?

– Jā, tās ir salīdzināmas. Kad sāka ieviest kartupeļus, tāpat bija kartupeļu dumpis un nemieri, cilvēki runāja to pašu: tas nesīs mums sliktu, tas nāk no zemes, no nelabā, no elles un tamlīdzīgi. Šodien mēs bez kartupeļiem savu dzīvi nevaram iedomāties.

– Kartupeļu selekcija izveidojās daudzu gadu laikā un daudzi krustojumi bija neperspektīvi un aizgāja bojā. Vai daba jau šādā veidā nav ielikusi iespēju pašsaglabāties. Vai kāds to ir pētījis?

– Par to es arī runāju. Šādu pētījumu nav. Būtu interesanti.

– Ģenētiski modificētu organismu radīšana ir diezgan brutāla. Daba nespēj iejaukties…

– Tā tiek pasniegts. Tas patiesībā ir smalks process. Labi jau izklausās: "Mēs paņemam gēnu un ievietojam." Bet auga šūnās jau DNS (dezoksiribonukleīnskābe) ir milzīgi gara molekula. Cilvēkam ir 23 hromosomu pāri, t. i. 46 hromosomas pavisam. Vistām ir krietni vairāk, kāpostiem – es tagad uz sitiena nemaz nepateikšu, cik, bet katra molekula ir bezgala gara. Gēnu tur ir daudz, un lielākai daļai augu nemaz nav ģenētiskās kartes, un mēs nezinām, ka tieši no šīs te vietas ir jāpaņem gēns un jāiestāda tur. Vispirms vajag radīt karti, tad izpētīt, kā tie gēni savstarpēji ir saistīti. Piemēram, kaķu krāsu ietekmē astoņu gēnu mijiedarbība. Tas viss ir ļoti sarežģīti. Bet mums tas viss tiek pasniegts ļoti vienkāršotā veidā. Tāpēc uzskatu, ka cilvēki tiek zināmā mērā maldināti. Patiesībā tā ir problēma, kura mums patiešām varētu sniegt arī no vides aizsardzības viedokļa lielus ieguvumus. Viss ir atkarīgs no tā, no kāda viedokļa mēs runājam. Par vienu, par otru vai trešo šķirni – ko tā mums dod un kā tā varētu mūs apdraudēt. Un te katrs konkrētais gadījums ir jāvērtē atsevišķi.

– Pie mums šī lieta ir jauna, sākumā pētījumu nebija, nu it kā runā par pētījumiem…

– Jā, runā par pētījumiem, bet filmā tiek parādīts, ka pētījumi ir apšaubāmi, jo tie ir kāda apmaksāti. Ja maksātājs ar pētījuma rezultātiem nav apmierināts, tad tie tiek apslēpti, netiek publicēti. Ja paņemsim stāvokli zinātnē pasaulē, jāatzīst, – ļoti maz ir objektīvu pētījumu. Manuprāt, objektīvus pētījumus varētu veikt vecāko kursu studenti… Kaut gan – arī studentu pētījumu tēmas izvēlas studentu zinātniskā darba vadītājs… Diemžēl ar visiem lielajiem pētījumiem ir tā – kas maksā, tas arī izvēlas, kādus rezultātus publicēt. Un internets ir pētījumu rezultātu pilns. Lai tos izvērtētu, ir ļoti jāiedziļinās, jāiepazīstas ar metodiku, jāizzina, kā tika atlasītas grupas, cik daudz atkārtojumu, ar kādām matemātiskām metodēm rezultātu tika apstrādāti. Viena pētījuma ticamību var novērtēt līdzvērtīgu pētījumu autors. Tas nav priekš plašas sabiedrības. Mēs neesam tik kompetenti.

– Vai ir kādas prognozes, kuras ģenētiski modificētās kultūras pirmās pie mums ienāks?

– Es negribētu, ka cilvēki baidās no ģenētiski modificētiem organismiem. Latvijā varētu ienākt kartupeļi cietes ražošanai, kas ir modificēti pret lakstu puvi. Ja tie ienāktu, tas būtu liels ieguvums gan audzētājam, gan arī videi. Mēs miglojam pret lakstu puvi. Turklāt šogad zemnieki ir nomiglojuši divas vai trīs reizes, bet neveiksmīgi, ne īstajā laikā, un lakstu puve tos kartupeļus ir nobendējusi. Nauda ir izdota, vide piesārņota, bet rezultātu nav. Nevajag baidīties, bet pētījumi ir nepieciešami.

***

Jau tagad mēs katrs, kaut minimāli, tomēr esam lietojuši ģenētiski modificētos organismus, kas nonākuši pārtikā. Plašāka ģenētiski modificēto organismu audzēšana jau pašlaik, ja tā varētu teikt, klaudzina pie mūsu namdurvīm. Top jauni likumprojekti, kas paredz, ka ģenētiski modificētās kultūras ar laiku ienāks arī Latvijā. Kā pret to attiekties? Kāda varētu būt ģenētiski modificēto organismu audzēšanas iedarbība uz vidi un kādas pārtikas lietošanas sekas? Cik daudz par to zinām, lai varētu izdarīt savu izvēli? Varbūt Latvijā vēl veicami pētījumi?

Vēl acīmredzot nāksies daudz interesēties, mācīties, diskutēt, turklāt tas jādara gana ātri. Zemnieki, kas ražo pārtiku bioloģiskām metodēm, gribētu, lai Latvija būtu no Ģenētiski modificētiem organismiem brīva zona. Savukārt lielražotāji uzskata, ka šāda attieksme kavēs attīstību, jo ir skaidrs, ka ar bioloģiskām metodēm vien pārtiku Latvijas iedzīvotājiem nesaražosim. Arī pirktspēja ir pārāk zema, lai cilvēki varētu šādu pārtiku nopirkt, jo tās ražošana ir dārga un, jāatzīst, ka bioloģiskās pārtikas ražotājs pašlaik ir spiests savu pārtiku pārdot zem tās patiesās cenas.

Tā kā jautājums ir aktuāls, arī mēs, «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» veidotāji turpināsim meklēt šajā jomā zinošus cilvēkus, uzklausīsim, publicēsim viedokļus.