Pēdējos gadu desmitus līdz ar citām tirgus ekonomikas gudrībām gluži kā skaitāmpantiņu it labi esam apguvuši arī šo – «Viss maksā tik, cik maksā».
Ūdens tarifi kāpuši un noteikti kāps vēl – kur liksies, ja trešdaļa cilvēces cieš no ūdens trūkuma? Jā, spirinājās jau daži neapzinīgi ļaudis, kam nepietika līdzekļu vai sabiedriskā apzinīguma, lai ar paātrinājumu uzstādītu skaitītājus, un kam attiecīgi maksājumi bija aprēķināti ar pieņēmumu, ka ģimenei vismaz reizi nedēļā zilonis mazgājams… Viss maksā tik, cik maksā, taču joprojām aprēķini liecina, ka vairāk nekā 30% ūdens patēriņa ir apšaubāmas izcelsmes zudumi.
Elektrība – nu gluži kā zelta kvieši – bezgala dārga. Kur liksies, jāmaksā, ja enerģijas pietrūkst un trūks aizvien vairāk, bet dzīvot kā pāris simtu gadu tālā pagātnē negribas?… Viss maksā tik, cik tas maksā, taču joprojām nesakārtoto sistēmu, sprieguma lēkāšanas un biežo atslēgumu dēļ ik gadu vai katrā mājsaimniecībā nebūtībā aiziet vairāku desmitu un pat simtu vērtas ierīces…
Maksājam ceļa, degvielas akcīzes un automašīnu nodokli, protams, ģeometriskā progresijā. Kur liksies? Straujajam laikam līdzi var tikt tikai mobili ļaudis. Viss maksā tik, cik maksā, taču – cik mašīnu salauzts, cik cilvēkdienu zvērīgi dārgo un tikpat nograuto ceļu dēļ sagandēts!
Tā varētu turpināt vēl un vēl, uzskaitot visas tās lietas un pakalpojumus, par kurām mēs – cilvēki vienkāršie – gan maksājam, kā šķiet, reizēm nesamērīgu cenu, gluži vai ar aitas paļāvību cerot, ka darījums ir godīgs… Bet patiesībā izrādās, ka tiek izveidotas aizvien jaunas un jaunas sistēmas (nodokļi, tarifi, regulatora institūcija, pašvaldības nodevas…), kas ļauj garantēti iekasēt samaksu par jebko, īpaši nerūpējoties par "pašu produktu" – labu, kvalitatīvu ūdeni, stabilu elektroapgādi, daudzmaz normāliem ceļiem, pieejamu veselības aprūpi, sakarīgu sabiedrisko transportu, līdzsvarotu apbūvi…
Ko darīt? Beidzot attapties, ka tiešām dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā par savām tiesībām iespējams gana aktīvi iestāties. Un sākt interesēties par to, kas un kā apkārt notiek. Nepalaist garām sapulci vietējā pagastā, pilsētā, "neaizmirst" par kārtējā pašvaldības būvobjekta vai pat visas teritorijas plāna apspriešanu. Lai vismaz ir pārliecība, ka viss tiešām maksā tik, cik par to no mums prasa.
Beidzot arī laikraksts ir sapratis ka viss maksā cik maksā,tikai informācijas iedzīvotājiem par maz tiek sniegts ,ko darīt un kā ar visatļautību cīnīties,labi ka ir arī cilvēki kas kaut ko dara,ne jau sapulce kaut ko mainīs ir jāmainās domāšanai un cilvēkiem kas ieņem šos amatus un spriež citu cilvēku likteni.labs piemērs Tukuma lidlauks.
vistons cheercils savaa laikaa teica: ja aviizees rakstiis,ka smeekjeeshana kaitiiga un jaatmet,tad es atmetiishu aviizes lasiishanu!
kas tev nepatiik tukums lidlaukam?
tad kad notika avioshovi,tad no karjeras puse luureeji,kaa lido?
man viens arii teica – tev vinjas nav pieriebushaas!? teicu – nee,netraucee galiigi!
driizaak nolaadeeto vilcienu kopaa ar visaam sliedeem metaalaa nodotu..
Pie vienas cenas jāpaliek tāpat un vienmēr kādam tā būs par augstu.
Vai arī avīze maksā tik,cik tā maksā?
Tikai avīzei cena neadekvāta, tādu peļņu raut ir diezgan bezkaunīgi krīzes laikā.