Cik nu tur tās dienas ārkārtas režīmā jau aizvadītas? Apaļas desmit! Un tas pat ir brīnumaini, kā tādā salīdzinoši īsā laika nogrieznī paspējuši izstrādāties pavisam jauni paradumi – attīstījušies teju refleksu līmenī! Nu tur šķaudīšana piemīlīgi saliektā elkonī, nepārtraukta ziepēšanās pēc katra ārpus dzīves vietas spertā soļa, aizdomīga vai pārdomu pilna blenšana uz rokturiem un citām apgrābstītām virsmām, vēl aizdomīgāka – uz līdzcilvēkiem, īpaši tādiem, kas…šķauda piemīlīgi saliektā elkonī.
Bet, neskatoties uz iespējamo dažādu fobiju attīstību vēl līdz galam neizzināta un šobrīd – neārstējama – vīrusa gādīgajā ēnā, ir arī daži pavisam pozitīvi novērojumi. Viens no tiem – salīdzinot ar mūžīgo piesaukto pozitīvo jeb tā sauktās vecās Eiropas piemēru, var teikt, ka Latvijas valdība un – kaut spiestā kārtā – arī iedzīvotāji, ir rīkojušies, kā šķiet, daudz konstruktīvāk. Proti, piesardzības pasākumus uzsāka drīz vien pēc tam, kad parādījās informācija par pirmajiem saslimušajiem. Tajā pašā laikā, piemēram, Lielbritānija drastiskus lēmumus pieņemt pabaidījās un briti vēl pagājušajā nedēļā varēja bāros čupoties (un to darīja) uz nebēdu. Rezultātā izlieto vairs nesasmelt jeb visus inficētos vairs neapzināt. To, kurš ar kuru ir kontaktējies, šajā valstī vairs nebūs iespējams uzzināt, un vakar jau tika ziņots, ka Lielbritānijā apstiprināts vairāk nekā 5600 inficēšanās gadījumu un 281 nāve… Tādēļ, protams, var sociālajos tīklos sūdzēties par to, kāpēc visus Latvijas iedzīvotājus uz «Covid-19» netestē un, nez, kādēļ ielas nedezinficē (Vai maz ir padomājuši, kas tie ir par resursiem!?), bet, ja objektīvi, – šobrīd Latvijas valdībai ko pārmests būtu grūti.
Tāds kā spēriens ārkārtas situācija ir bijis arī pašvaldībām. Ir radies iemesls pēc būtības apzināt tos iedzīvotājus, kuriem krīzes situācijā var būt nepieciešama palīdzība. Tāpat arī tiek vairāk domāts (vismaz jācer, ka tā) par atbalstu uzņēmējiem, no kuriem drīzāk iepriekš ticis ņemts un vēlreiz ņemts, nekā kas dots atpakaļ. Un, kas mani personīgi priecē jo īpaši, dažādas institūcijas – kā vietvaru, tā arī valsts paspārnē esošās – acīmredzot beidzot aptvērušas, ka iedzīvotājus-miermīlīgos nav ko lieki pa kabinetiem dzenāt pēc neskaitāmiem parakstiem un zīmogiem. Izrādās, krīzes situācijā var bez tā pilnībā iztikt un, dievs, dod, lai tā tas arī paliktu!
Visbeidzot – paši iedzīvotāji. Ir, protams, kas sola “brīnumlīdzekļus“ vai meklē pēc kādas sazvērestības, bet tomēr šķiet, ka pārsvarā ļaudis krīzes situāciju uztver un pārdzīvo salīdzinoši veiksmīgi. Iespējams, tas mums tāds pārmantots rūdījums pēc programmas – izdzīvot?!
Uz absolūtu objektivitāti šajā gadījumā, protams, nepretendēju (cenšos galu galā arī ievērot to sociālo distancēšanos!) – drīzāk mudinu uz pozitīvo domāšanu, apcerot, kādus plusus šī krīze mums tomēr varētu sniegt.
Ir jau šis tas pozitīvs, ir! Vecāki runā ar saviem bērniem, spēlējas ar mazajiem, pamāca kā uzvesties lielākajiem(izrādās, ka jaunuļu skaļā klaigāšana un absolūtā nerēķināšanās ar apkārtējiem pašu mājās ir nepieņemama) ! Kaimiņiene pat palūdza kādu adīšanas žurnālu(nez ko darīs, ja man visu laiku likās, ka viņa adāmadatas no tamboradatas neatšķir)! Tā kā būs jau labi, mēs esam izturīgi un, zināmā mērā, arī pašpietiekami!!