Attēlam ir ilustratīva nozīme

Par laukiem un lauksaimniecību

Valdības ir mainījušās, tomēr lauksaimniekiem iedibinātas tradīcijas un vērtības  paliek. Jau 27. reizi izsludināta pieteikšanas prestižajam konkursam «Sējējs», kura laikā tiek apmeklētas un vērtētas pašas labākās lauku saimniecības. Esmu vērojusi komisiju darbu gandrīz visu šo 27 gadu garumā. Sākotnēji nomināciju bija mazāk, bet komisijai aizvien tomēr bija visai grūti izvērtēt saimniecības, kaut arī vērtētajiem katrā nominācijā bija izstrādāti strikti kritēriji un katram kritērijam pienācās noteikts punktu skaits. Ar laiku nomināciju skaits, kurā pasniedza galvenās balvas (šobrīd – «Sējēja» statueti un naudas balvu) palielinājās. Piemēram, sāka vērtēt ģimeni lauku sētā. Un nu jau atkal jāteic, ka saimniecības ir tik dažādas, tik darbīgas, sakoptas un savstarpēji grūti salīdzināmas, ka gribas uzvarētāja titulu un balvu piešķirt visiem, kuri ir izvirzīti. Vērojot komisiju darbu vērtēšanas brīdī, protams, visa līdzi jušana mūsu novadu zemkopjiem, bet ir bijuši gadījumi, kad vienā nominācijā izvirzīti divi mūsējie. Tad nu – kod, kurā pirkstā gribi…
Un kad vērtēšanas kaislības rimušas, katru gadu rudens pusē lauksaimnieki konkursa noslēguma pasākumā godina uzvarētājus (kaut gan nereti nākošais labākais atšķiras tikai par nieka puspunktu), rīko skaistu koncertu un balli.

Vēl jau nav zināms, kādus pārsteigumus varētu nest «Covid-19», kā situācijai būs jāpielāgojas konkursa organizētājiem un dalībniekiem, tomēr pats galvenais, ka šāds konkurss tomēr notiek!

Šajā stāstā ir arī kāda skumjāka nots. Neesmu pēdējos gados apzinājusi visas šajos 27 gados «Sējēja» balvas laureātu saimniecības, bet, daudz neprātojot, mūsu novados jau zinu divas, kuras ir likvidējušās, un viena savu ražošanu pakāpeniski samazina, jo jaunajai paaudzei negribas tik smagi un daudz strādāt, kā strādājuši viņu vecāki. Visas trīs saimniecības bija izcilas, ar ļoti labiem ražīguma rādītājiem, brīnišķīgiem, strādīgiem saimniekiem, bet – nelielas. Un te nu beidzot būtu laiks domāt par to, kādas saimniecības un kādi tad Latvijas lauki nākotnē būs, kāda būs mūsu lauksaimniecības politika? Jāatzīst, ka skaidrības nav bijis visu šo 27 gadu garumā. Arī lielsaimniecības, kas apstrādā tūkstoti un vairāk hektāru, tā kā īsti neesot piemērotas Latvijai, tās sagandējot dabu. Taču arī lielsaimnieki ir mērķtiecīgi un smagi strādājuši, ieguldījuši darbu, līdzekļus, faktiski visu savu dzīvi… Varbūt tomēr būtu pēdējais laiks noteikt stratēģiju, izvirzīt mērķus valsts mērogā, ņemot vērā mūsu vajadzības, resursus, dabas aizsardzību un pašreizējo saimniecību situāciju?…

Un, lai arī pārdomas krājas, vēl līdz 17. jūlijam iespējams izvirzīt pretendentus 2020. gada konkursam. Sešās nominācijās izvirzīt konkursa dalībniekus aicinātas arī pašvaldības. Interesanti, ja papētītu, cik tad pašvaldības savos pagastos zina savus labākos saimniekus un cik konkursa dalībniekus pašvaldības būs pieteikušas? Pirms gada vai diviem reiz jautāju kādas pagasta pārvaldes vadītājam ceļu uz kāda konkursa «Sējējs» dalībnieka lauku sētu. Viņš to nevarēja man pateikt un tādus saimniekus savā pagastā nemaz nezināja. Un kā gan varētu zināt, ja pārvaldībā divu pagastu teritorijas?

Administratīvi teritoriālās reformas likums ir izsludināts. Vai pēc tās cilvēks laukos būs pamanāmāks?

 

Komentāri

  1. Kopš t.s. Breša zemnieku laikiem atbalsts ir bijis un pēdējos gados it īpaši, jo 80 unciktur procentus valsts atbalsta saņem mazāk kā 20% saimniecību, tikai lielsaimniekiem! Tad nav brīnums, ka mazās saimniecības nespēj pilnvērtīgi attīstīties! Vēl jo vairāk, ja Latvijai savu banku vairs nav un nav normāla finansiāla atbalsta (dānis dabū savā mītnes zemes bankā kredītu par 2-3 % gadā vai pat mazāk), jo komercbankas ar mazo zemnieku vai zemnieku-iesācēju pat nerunā, nemaz neizskatot iespēju izdevīgi kreditēt. Kur tad te ir tā izslavētā veselīgā konkurence un līdzīgās iespējas?!
    Tikko Tukuma novadā dāņa 3 000 ha nopirka fricis, kuram jau bija apmēram tikpat. Tagad ir 5 000 ha, kurus kaut kad izliks pārdošanā, jo neviens nav nemirstīgs. Kurš vai kas spēs iegādāt šīs megasaimniecības? Vai vietējais tikko LLU beigušais censonis? Vai kāda latviešiem piederoša vidēja saimniecība bez valsts un fininstitūciju reāla atbalsta? Ar ko tas beigsies? Vai ne ar to, ka pa Latvijas laukiem brauķelēs vienam hansam/svenam/ivanam piederoši robottraktori? Vai Latvijas iedzīvotājam to vajag? Ko iegūs Latvijas valsts no tā?
    Un visbeidzot – vides problēmas. Pasaulē jau ir vietas, kur superintensīvās lauksaimniecības dēļ zeme ir nedzīva pārsāļošanas un mikrobioloģiskā līdzsvara izjaukšanas dēļ. Zemes buferspējas nav neizsmeļamas. Kurš par to satrauksies? Lauku lielrūpnieks, kuru bīda tikai biznesa intereses, vai normāls Latvijas zemnieks, kurš šeit dzīvo paaudžu paaudzēs un cer to turpināt?
    Polijā vidējais saimniecības lielums bija padsmit ha. Vai viņi būtu muļķi? …

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.