Rīt – Lāčplēša diena… Vieni no retajiem svētkiem, kad latvieši svin uzvaru, ne apraud sakāvi, zaudējumus vai piemin pāri darījumus. Tiem noteikti vajadzētu būt lepnuma un patriotisma pilniem svētkiem! Taču diemžēl… dažādu aptauju rezultāti apliecina: tikai 16% mūsu valsts iedzīvotāju šie ir nozīmīgi svētki.
Pēdējās laikā, viena otru apsteidzot, vadībā izvirzās divu veidu ziņas – krīze un gatavošanās valsts lielajai jubilejai. Un gluži kā mūsu valsts saimnieciskā dzīve, tā arī emocijas šūpojas: augšā – lejā, augšā – lejā…
Ir tāda bērnu rotaļa «Trešais lieks», un, ja kādam no atmiņas tā jau pabalējusi, atgādinu: spēlētājiem jāsaķeras pa pāriem, bet tas, kurš sev draugu neatrod – kļūst par ķērāju vai, īsāk sakot, viņš nokļūst visneizdevīgākajā spēles pozīcijā.
Ja ar cilvēku nerunā, viņš dara, kā grib. Ja zinātu vairāk, varbūt netielētos, nestrīdētos, bet darītu savādāk. Bet tagad… Kā saprot, tā dara. Slikti? Nepareizi? Jā, varbūt, bet bez runāšanas to nevar ietekmēt.
Kad deviņdesmito gadu sākumā atguvām brīvību, cik iedvesmas un pacilātības pilni bijām gatavi sākt veidot savu valsti, savu dzīvi! "Kaut pastalas kājās, bet brīvi," tā runāja ne vienā vien vietā. Bet kamēr vieni par pastalām un idejiskām lietām, tikmēr citi veikli bīdīja savu biznesu uz valsts rēķina un, faktiski paši nekādas vērtības neradīdami, neražodami, tik vien tikuši pie visu lietu sakārtošanas un to arī savā labā naski darīja.
Kā stāsta, Dievs tā nostādījis – nevar visus mīlēt vienādi; it īpaši, ja kādam glupāka seja, cits nesmuki izrunājas un galu galā – esam vien barības ķēdes "nenokausi – neēdīsi – nedzīvosi" daļa. Ļoti vienkārši.
Jādomā, ka – tādā vai citādā sakarā – gandrīz katrs būs dzirdējis teicienu: "Zivs pūst no galvas." Tas nozīmē – kādi cilvēki noteic un vada valsti un sabiedrībā notiekošos procesus, tāda ir visas Latvijas attīstības gaita attiecīgajā periodā. Kā tas ir šobrīd – beidzoties "treknajiem gadiem", tautā tā arī neredzētiem, nepiedzīvotiem, neizjustiem? Banku krīzes un inflācijas apstākļos? Jāpalūkojas apkārt: sak', kas mūs "grūž bedrē"?
Lasot krimināla rakstura ziņas, kurās atklāts, ka dažādas valsts drošības iestādes pieķer, noķer un aiztur citas iestādes darbiniekus, brīžam pārņem sajūta, ka esam kāda neliela vietēja kariņa liecinieki. Uzkrājot informāciju, varam zīmēt tabuliņas un shēmiņas, lai apjaustu, kurš ar ko un par ko.
Šķiet, reti kuram nav nācies izbaudīt mazpilsētām un vēl mazākiem ģeogrāfiskiem veidojumiem raksturīgo ziņu izplatību. Kā pa diedziņu pat tavas personiskās dzīves sīkās nedieniņas ļaužu mutēs var tik pārvērstas par īstām katastrofām, ja vien nelaikā vai neformā gadījies satikt kādu garlaicības māktu, bet allaž runātīgu kaimiņieni.
Lasīju, ka, pētot cilvēku uzvedības un rīcības modeļus, speciālisti esot secinājuši – vīriešiem ir raksturīgi koncentrēties tikai uz to nodarbi, kurai viņi tajā brīdī ir pievērsušies. Tātad vīrietim, kurš, teiksim, labo durvju slēdzeni prāts tikai un vienīgi par visiem simts procentiem ir aizņemts ar šo procesu un nekas cits viņu no tā nespēs atraut.
Jau pāris nedēļu sabiedriskā tualete Brīvības laukumā ir slēgta. Tā lēma dome, lai ietaupītu vismaz Ls 15 000 gadā, ko izlietoja, maksājot darbiniekiem algas un sedzot izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem.
Gribējās jau izpatikt un – pārmaiņas pēc – uzrakstīt ko jauku, piemēram, par saulaino laiku un tik smukajām koku lapām. Bet, piedodiet, kļūda ražošanā – nu tā vien prāts nesas uz visādu globālu un pavisam lokālu problēmu apzelēšanu.
