Redakcijas sleja

Stāsts iz dzīves. Stumjot ratiņos, kas, vai man dieniņ, bija gaiši zilā tonī, kādā drēgnā

Šīs nedēļas skaļāko skandālu, ko faktiski varētu nosaukt par vētru ūdensglāzē, izraisīja 500 eksemplāri no

Izglītības joma, nozare vai sistēma – sauc, kā gribi – mūsu valstī ir gluži vai

Dabā iestājies rudens. Dārzi un tīrumi kļūst aizvien tukšāki, debesis – lietus mākoņiem pilnākas. Skapjos

Izglītības ministra kaujas ar neapmierinātajām augstskolām un skaļie kriminālprocesi tā kā mazliet aizēnojuši citas – varbūt spožuma ziņā mazākas, taču iespējamās nozīmes ziņā ne mazāk svarīgas kaujas. Un divās no tām, manuprāt, cilvēka un politiķa necienīgas kļūdas pieļāvis Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Lai cik varbūt kādam tas nešķistu ciniski, tomēr jāapzinās – valstij bērni nav vajadzīgi. Valstij kā ēst vajag pilnvērtīgus – daudz maz lojālus un nodokļus maksājošos – pilsoņus, kas uztur visus pārējos – bērnus, bezdarbniekus, slimos un citādi nevarīgos, kas ekonomikas izaugsmē piedalīties nevar, vai, atsevišķos gadījumus diemžēl – arī negrib. Un tādēļ vēl jo sāpīgāka ir šo darbīgo un strādīgo pilsoņu aizplūšana uz citām zemēm, kas kā asins no vaļējas brūces ar katru brīdi arvien vairāk atņem valsts dzīvības spēkus.

Ir pagājuši trīs gadi, kopš reģionālā reforma apgrieza Latviju ar kājām gaisā – gan teritoriālo,

Līdz ar runām par Latvijas ekonomisko atveseļošanos un attīstību arvien vairāk politiķu un sabiedrībā pazīstamu

Par veselīgu uzturu un dzīvesveidu dažādos atraktīvos veidos nebeidz vien runāt politiķi, it sevišķi tad,

Tēvi. Tētiņi. Tētuki. Papuči. Tēviņi. Patēvi. Daudzbērnu tēvi. Vientuļie tēvi… Vai nu jau nav par

Gluži kā lapkritis un gājputnu klaigas vēsta par rudeni, tikpat manāmas pazīmes liecina, ka kaut

Sacīt, ka skola jau pie durvīm, no skolēnu viedokļa laikam būtu pārsteidzīgi, jo dienas trīs,