Ir pieprasījums, ir – piedāvājums?

Runājot par lielo bezdarbu un tā radītajām problēmām, domājot par to risinājumu, teju ikviens – uz ielas aptaujāts lasītājs vai politiķis, kas augstam krēslam gatavs – gluži kā iekaltu pantiņu skandina: "Jāattīsta ražošana, jārada darbavietas!" Un tikai retais mēģina arī šo versiju šķetināt tālāk un, kas jo svarīgāk, arī kaut kur savu vietu, savus pienākumus tajā rast. Kaut vai ieminoties, ka tomēr būtu labi, ja mēs – Latvijas iedzīvotāji – izdomātu kaut ko īpašu – tādu, ko mūsu kaimiņiem, cilvēkiem citur pasaulē vēl nav izdevies radīt. Kaut ko līdzīgu Šveices pulksteņiem, zviedru tēraudam vai lodīšu gultņiem…
Jā, skaidrs, ka vispirms būtu nepieciešamas gudras un labi izglītotas galvas. Un tur valsts varētu līdzēt – izglītībā, zinātnē varētu un vajag ko grozīt un mainīt. Atbalsts uzņēmējiem? Kuriem? Tiem, kas lēti pērk un labi pārdod? Vai tiem, kas, kaut ko saražojuši, tik tad sāk domāt, kam viņa ražojumu vajadzēs? Par izglītotiem ražotājiem domājot, jau kādu laiku no prāta neiziet kāds TV redzēts sižets: kaut kas par uzņēmējiem – tā garlaicīgi un pareizām frāzēm vien, frāzēm vien… Un pēkšņi – sašutuša uzņēmēja dvēseles kliedziens: "Nu kas tā par valsti, kas tā par valdību, ka nevar manu – Latvijas ražotāja – preci palīdzēt pārdot!" Veselīga izskata vīrietis draud ar visu ģimeni izbraukt no valsts, ja tā (proti, valsts) kaut ko nedarīs, lai "beidzot tirgotājus piespiestu" tirgot viņa – darbīgā ražotāja – fasēto dzeramo ūdeni! Un citi turpat blakus sēdošie, nopietna paskata uzņēmēji viņam pievienojas – "jā, jā, valstij jārīkojas, mums – latviešu uzņēmējiem – jāpalīdz, tirgotāji jāpiespiež!"… Nu saki viens cilvēks, jau vairāk nekā 20 gadus dzīvojam valstī, kurā valda tirgus ekonomika, tas ir – visu nosaka pieprasījums, bet tieši uzņēmēji, preču ražotāji – kapitālisma pamatu pamats – brēktin brēc pēc padomijas laiku valstiskā diktāta un plānošanas! Diez kā gan, brēcējuprāt, ministrs vai vienalga kurš piespiedīs norvēģu (vai kam nu tagad tas «Rimi» pieder) vai lietuviešu («VP-market» – «Maxima») uzņēmēju savā veikalā īpaši izdevīgi iepirkt tieši te, Latvijas vidienē, izpumpēto ūdentiņu?!
Jā, izrādās, lielais vairums no mums – Latvijas iedzīvotājiem – tic brīnumam un cer uz brīnumdarītājiem, kas pamatā "tur, augšās" (tā mūsu J. Vītols par valdību un deputātiem raksta) dzīvo. Un laikam jau tāpēc mums to tukšo solītāju tik daudz – ir pieprasījums, ir piedāvājums…