Jānis Vītols

Vienas tautas dēli

Drīz būs pagājuši 70 gadi, kopš beidza grandēt Otrā pasaules kara negaisi, bet, manuprāt, karš vēl nav beidzies Latvijā, vismaz ne cilvēku apziņā, ko parāda 16. marts un 9. maijs. Bet, vai nevajadzētu to mainīt?

Drīz būs pagājuši 70 gadi, kopš beidza grandēt Otrā pasaules kara negaisi, bet, manuprāt, karš vēl nav beidzies Latvijā, vismaz ne cilvēku apziņā, ko parāda 16. marts un 9. maijs. Bet, vai nevajadzētu to mainīt? Rīgas pilī prezidents A. Bērziņš tikās ar abās frontēs pusēs karojošajiem latviešu karavīriem. Sākums jau bija labs, bet, vismaz plašsaziņas līdzekļos, nav pieminēts turpinājums šim dialogam. Manuprāt, izlīgumam vajadzēti sākties no apakšas, novadiem, jo bijušo apriņķu ietvaros ir «Daugavas Vanagu» nodaļas, arī varbūt kāda no „pretējās” puses organizācijām. Un tad, spiežot viens otram roku, sēsties pie galda, cerams, nebūs nepārvaramu šķēršļu.

Kā jau tas ir noticis vēstures griežos, latvieši ir karojuši zem svešiem karogiem, kaut Pirmajā pasaules karā. Nedomāju izlīgumu ar kolonistiem, kuri katru gadu ālējās pie monstra Pārdaugavā. Cilvēks, kurš piemin sev dārgu cilvēku nāvi, tā nedara. Un visa visu līmeņu darboņu plejāde ar dažu labu Saeimas deputātu priekšgalā. Tas pats notiek pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Liekas, ka visus šos Lindernaņus & co vada spēki no ārpuses, kuri nevar aizmirst impērijas varenumu. Ļoti iespējama ir Krievijas sūtniecības ietekme, jo VDK/FDD ir gan resursi, gan speciālisti, kuru rokas jau ir ietrenētas “skaldi un valdi” politikā, Baltijas telpa viņiem ir īpaši iekārojama no stratēģiskā viedokļa.

Atstāsim šos sārņus ārpusē, bet pievērsīsimies latviešu karavīru izlīgumam, kaut izlīgt nebūtu par ko, visi karoja zem svešiem karogiem, bet visiem šiem sirmajiem vīriem toreiz bijis Latvijas saulīte sirdīs, ticība Latvijai, diemžēl, nebija viņu spēkos mainīt likteni. Tad beidzot tagad mēģināsim saprast viens otru. Bijušajiem leģionāriem nav naida pret otrā pusē karojošajiem. Droši to pašu varētu teikt par 130. latviešu korpusa karavīriem, kaut politisko apsvērumu dēļ latviešu tajā bija stipri maz, kas mainījās, kad kaujas sākās Latvijas teritorijā. Pagājušajā gadā tika nolikti ziedi gan Lestenē, gan Džūkstē.

Bet vai nevarētu kopīgi atcerēties kritušos biedrus? Bet kur? Pirms tam tas viss ir jāatrunā, viss labais sākas ar mazumiņu. Kaut gan ir jautājumi, līnija, kuru nevar pārkāpt, abās pusēs bija cilvēki, kuri aptraipīja savu godu un karavīra mundieri, bet tādu nebija daudz. Vajadzētu atbalstu no valsts puses, ne tikai rokas paspiešanas. Var jau būt, ka kaut kas virzās uz priekšu. Manuprāt, ka aizlūgums Doma baznīcā 16. martā būtu piemērots brīdis, kaut laika ir maz. To pašu varētu teikt par Džūkstes kapu apmeklējumu, godinot kritušos. Bet pie kaut kāda kopsaucēja ir jānonāk, nevaram bezgalīgi dalīt mūsu mazās tautas dēlus “labajos un sliktajos”, tādu nebija, bija tikai mums naidīgas varas. Varbūt šis rakstiņš liks kādam aizdomāties, kā šī zeme ir mūsu, neskatoties uz vēstures pāridarījumiem, jo piedot nozīmē uzvarēt.

Komentāri

  1. Neaaleejas, aleejas tie kam tas nenoziimee neko!
    To ka buutu jaaseezas pie sarunu galda?! Kam, par ko? Vai ir par ko runaat?! Bija un taa notika, taa ir veesture un viss. Par to var runaat tikai tie kas pashi tur bija un piedziivoja, nedomaaju ka tie jaunie cilveeki, kas to laiku piedziivoja ka savaa starpaa neprot komuniceet bez naida…. bet paareejie kas no taa celj nezin kaadu idiologjiju, ir atpalikushi diikdienji, jo uz mums taalaakajaam paaudzeem tie notikumi ir neizprotami, nesaprotami un moraaliski neesam cieniigi kaadu no puseem pelt!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *