Kārtējā tautas muļķošana

Šogad augusts solās būt politiski bagāts: divas tautas nobalsošanas (referendumi), 23. augusts, un gan jau uzradīsies vēl kāds nozīmīgs notikums. Tā ka sūdzēties par dzīves garlaicību būtu lieki.

Aizbildinoties ar dažādiem ieganstiem, ka divi referendumi nevar notikt vienā dienā, tie izkliedēti ar pāris nedēļu atstarpi un augšas cer izgāzt tos abus. Pirmais referendums par Saeimas atlaišanu uz tautas pieprasījuma pats par sevi ir lemts neveiksmei, jo, lai grozītu Satversmi, par šo priekšlikumu pozitīvi jānobalso pusei balsstiesīgo pilsoņu, ka ir nereāli jeb stipri apšaubāmi. Ja notiktu brīnums un šis grozījums tiktu pieņemts, mūsu "pīļu dīķī" var sākties zināms haoss un anarhija. Piemēram, esam tikko ievēlējuši Saeimu, tā sāk stādīt jauno valdību, bet pēkšņi izrādās, ka "rupuču" partijai ir par maz iedalītas varas jeb vietas pie kopējās barotavas (siles). Ko šie? Nepiekrīt iznākumam un vāc parakstus; notiek referendums, jaunas vēlēšanas utt. Te jāpiemetina, ka tas maksā naudu (referendums ap 2,5 miljoni latu) un laiku.

Visas šīs nebūšanas tiek uzkrautas Satversmei. Pareizi tas būtu, ja vien mūsu Satversme būtu pati pilnība. Diemžēl tas tā nav. Smagi gāja – to veidojot un apstiprinot, vēl smagāk – to pildot! Tas visā pilnībā un krāšņumā apstiprinājās Pirmās Republikas laikā, kad saradās milzum daudz partiju, vēlēšanas notika pēc sarakstiem un bija daudz citu blēņu, kuras ne ar pušplēstu vārdu nav pieminētas Satversmē. Tas noveda pie tā, ka radās Vadonis, kurš patrieca Saeimu un pārņēma valdīšanu savās rokās. Satversmē nebija ne vārda par partijām un mistiskiem vēlēšanu sarakstiem. Tos toreiz, un arī tagad veido varas kārie siles barokļi, lai bez lielām pūlēm tiktu pie sava mērķa.

Klibojot kūleņojot tas notika toreiz, un turpinās patreiz. Nevienam neceļas roka, lai kaut ko kardināli mainītu. Pasarg, Dievs, kur vēl labāk! Ar visiem līdzekļiem, atļautiem un neatļautiem jātiek pie kopēja putras katla, no kura var ķepēt un ķepēt līdz apnikumam. Šī visatļautība un neaizskaramība ir ielikta Satversmē, arī referenduma noteikumi, kuri netieši diktē tā negatīvu iznākumu. Tāpēc augšas slavē Satversmi kā mīļu, vecu salāpītu pastalu, kuru žēl projām sviest, kaut grūti klibot tālāk…

Tāpēc uz šo referendumu es neiešu, ko silti iesaku darīt visiem vēlēt alkstošajiem. Nav velti jāizšķiež laiks, jau iepriekš zinot negatīvo rezultātu.

Un, ja tiešām notiek brīnums – referenduma iznākums būs pozitīvs – nu nenotiks nekas nozīmīgs, tāds, kas varētu traucēt mieru un ierasto kārtību duļķainajā pīļu dīķī. Šo referendumu bīda kārtējie "rupuči", kuri nav ērti iekārtojušies pie siles, bet kam ir stipra vēlēšanās pie tās tikt.

Lūk, vieni dzer no "laimes akas" aizgūtnēm un tos otrus nelaiž tuvumā. Tie nu grib, lai izlemjam, vai triekt "padzērušos" un laist "izslāpušos" jeb atstāt visu, kā ir…

Par pensijām

Otrs referendums par pensiju likuma izmaiņām ir cerīgāks. Te var cerēt uz lielu vēlētāju aktivitāti, jo pensionāru ir daudz, tāpat viņu ģimenes locekļu un cilvēku, kuriem tuvā nākotnē "draud" pensija. Jāatmet esošā pensiju sistēma, kurā pensiju aprēķina pēc mistiskas formulas, nerēķinoties ar nostrādātajiem gadiem, jo šāda pieeja degradē pašas sistēmas pamatu – solidaritātes principu, pēc kura strādājošie – mūsu bērni, mazbērni – maksā sociālo nodokli, veidojot sociālo budžetu.

Sociālais budžets paredzēts dažādu sociālu, sadzīves u.c. vajadzību dzēšanai, bet galvenais tā uzdevums ir nodrošināt pensijas. Pašreizējā pensiju aprēķināšanas sistēma ir galīgi greiza, pareizāk sakot, nepareiza. Nevar pensiju lielumu aprēķināt pēc iemaksām tā saucamajā pensiju fondā.

Pašlaik mums skaitās trīs līmeņu pensiju sistēma. Pirmā līmeņa budžetu veido regulāras iemaksas no sociālā nodokļa, kas būtu jāizmaksā pensijās. Protams, jābūt zināmai rezervei, jo sociālā nodokļa iemaksas svārstās dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ. Bet nevar būt tā, ka radusies liela rezerve (tuvu miljardam latu) un mums, "muļķu tautai", cenšas iestāstīt, ka tiek radīts pensiju fonds, lai veidotu uzkrājumus nākotnes pensionāriem, kuri pensijā dosies pēc desmit, divdesmit gadiem. Galīgas muļķības! Mēs taču ceram šajā laikā sasniegt Eiropas līmeni kā dzīves, tā algu ziņā. Tātad arī sociālās iemaksas pieaugs un pieaugs arī pensiju lielums.

Uzkrājumus nākotnes pensionāriem veido pensiju otrais un trešais līmenis, kurā šodienas strādājošie var iemaksāt, cik tīk un cik var atļauties. Līdz ar to viņu pensijas nebūs pat salīdzināmas ar šodienas pensiju lielumiem.

Ir vairāki iemesli, kāpēc pensijas nepieaug proporcionāli algu pieaugumam:

1. Esošā pensiju sistēma, kura to lielumu nosaka pēc viltīgi safantazētām formulām un noteikumiem un kuri izveidoti tā, lai lielo, nepamato algu saņēmēji daudz nezaudētu pensionējoties. Tāpēc radās pensionāru kvalifikācija līdz un pēc 1996. gada, kad pensiju lielumu sāka rēķināt pēc iemaksu apmēra mistiskā pensiju fondā. Tikai nezin kāpēc sociālais nodoklis nav jāmaksā no tās algas daļas, kura pārsniedz Ls 2000 mēnesī? Bet tāpēc, ka gribas tagad, šodien saņemt nepamatoti lielas algas (Ls 5000, Ls 10 000 un vairāk), sociālo nodokli maksāt līdz Ls 2000 mēnesī un saņemt pieklājīgu pensiju nākotnē.

2. Tā kā mūsu bērni, mazbērni, visi strādājošie maksā sociālo nodokli, lai mēs saņemtu pensiju (tas ir pensiju solidaritātes princips), nevar būt tā, ka daļa pensionāru saņem tūkstošus, bet lielais vairākums nelielus pabalstus, kuri neaizsniedz pat iztikas minimumu. Pensiju lielumam, izejot no pensiju budžeta iespējām, ir jābūt robežām: minimālai, maksimālai un vidējai. Vidējam pensijas izmēram tiešām jābūt pa vidu ne tikai pensiju lielumam, bet arī pensionāru skaitam, kurš saņem vidējo jeb pensiju tuvu tai.

3. Aprēķinot pensiju, kā galvenajam kritērijam jābūt darba stāžam. Nevar būt šodien tāds pensionārs, kuram, sasniedzot attiecīgo vecumu, nebūtu bagāžā vismaz divdesmit, trīsdesmit darba gadi.

4. To, ka sociālais budžets pildās labi, redzam pēc krietnā uzkrājuma. Tas ļauj reāli, nekavējoties izdarīt tā, lai pensionāri ar lielu darba stāžu saņemtu pensijas iztikas minimuma līmenī vai krietni augstākas par to.

Kāpēc to nedara mūsu mīļie vadītāji?

Nedara tāpēc, ka nauda, ko saņem no sociālā nodokļa, tiks nekavējoties iztērēta. Un tērēta uz nebēdu! Ar to tiek segti kārtējie valsts izdevumi, tiek tērēts ierēdņu un klerku algām, svētkiem, rautiem, izpriecām, pašpalīdzības kasēm…

Ar šo naudu tika veidots 2008. gada budžeta 1% pārpalikums, kurš jau ir notrallināts…

Protams, ja simtiem miljoni latu guļ valsts kasē bezdarbībā, tie jāliek lietā. Nav jālauza galvas veltīgi, kā varētu samazināt bezjēdzīgus tēriņus, likvidēt nevajadzīgas iestādes utt.

Daži piemēri. Zemkopības ministrijas pakļautībā ir tāds: «Lauksaimniecības produkcijas tirdzniecības veicināšanas centrs», kuru vada šeftīga dāma Ingūna Gulbe. Var viņu saukt gan kā darboties gribošu, varošu vai kā citādi, bet, kā labi pelnošu – noteikti. Viņa kā Figaro paspēj būt gan šī centra vadītāja (ne jau ar minimālo algu), darboties privatizācijas aģentūrā, SIA «Valsts meži», lasīt lekcijas Lauksaimniecības Universitātē Jelgavā, būt par padomnieci Aizsardzības ministrijā (kas, pats par sevi nav nekāds šokējošais fakts, ja ministrs ir vetārsts)… Protams, par labu atalgojumu, kurš kopumā apēd pārdesmit itin pieklājīgas pensijas. Šis ir viens piemērs, kur aiziet budžeta naudiņa…

Kur vēl fantastiskākas inaugurācijas, pieņemšanas, uzņemšanas, apartamentu un rezidenču remonti, jauni auto, miesassargi un apsardze, personīgie palīgi, padomnieki un tā bez gala. Bet tas viss ir likumīgi un piederas pie lietas…

Kā kriminālā filmā – likumīgie zagļi.

Tāpēc 23. augustā visi, kuri kust un kuriem rūp taisnīgāka pensija – dodas uz referendumu. Valdībai jāatsakās no esošās pensiju aprēķina sistēmas un steidzamības kārtā jānosaka jauna, taisnīga pensiju un pabalstu sistēma, kura nebalstās un muļķīgām formulām un atbilst valsts reālām iespējām, varēšanas un gribas.

Caru, ka izdosies!